» 1920. gada Latvijas – Krievijas Miera līguma spēkā esamība

Līdz datumam, kad Saeima nolēmusi galīgajā lasījumā ratificēt jauno Latvijas – Krievijas robežlīgumu, atsakoties no Latvijai de jure piederošās Abrenes, palikušas vien dažas dienas. Personīgi man interese par šo procesu nav bijusi tikai politiska, bet arī akadēmiska. Tieši tāpēc kā savu gala darbu, beidzot Latvijas Universitātes Juridisko fakultāti, esmu izstrādājis diplomdarbu ar nosaukumu „1920. gada Latvijas – Krievijas Miera līguma spēkā esamība”.

Darbā gan no starptautisko, gan konstitucionālo tiesību viedokļa aplūkoti daudzi Miera līguma aspekti, īpašu uzmanību pievēršot Miera līguma 3. panta, kurš regulē Latvijas – Krievijas robežu, analīzei. Līdz ar to daudz aplūkots arī jaunais Latvijas – Krievijas robežlīgums, tā noslēgšanas juridiskais fons un nozīme.

» Kāpēc igauņu nacionālisti neizgāja ielās?

Sakarā ar pēdējās nedēļas notikumiem Igaunijā, kad okupantu jaunākā paaudze vairākās Igaunijas pilsētās rīkoja vēl līdz šim neredzētus grautiņus un laupīšanas, bieži dzirdēts jautājums, kāpēc igauņu radikālie nacionālisti, tādi kā Igaunijas Neatkarības partija un Igauņu nacionālā kustība, neizgāja ielās un nedeva pretsparu šiem okupantu vandāļiem. Tiesa, 27. aprīļa vakarā Tallinas galvenajā laukumā notika masveidīgs kautiņš starp krieviem un igauņu nacionālistiem, taču visā visumā igauņu nacionālisti uzvedās ļoti mierīgi.

» 16. marta jaunais simbolisms

Jau kopš 1952. gada trimdā, bet vēlāk arī pašā Latvijā, 16. marts latviešiem asociējas ar Latviešu leģionu un leģionāriem – tā ir latviešu leģionāru atceres diena. Taču pēdējos gados šī diena arvien vairāk iegūst vēl vienu papildus nozīmi kā latviešu nacionālā spīta diena, kad daudzi latviešu nacionālisti pauž savu neapmierinātību ar valsts varas necienīgo attieksmi pret Latviešu leģionu, nacionālistiem un valdošo antinacionālo politiku vispār. Kāpēc tā sanācis un kāpēc tieši šī diena?

» Vai Latviju Eirovīzijā pārstāvēs dziesma krievu valodā?

Nu jau vairākus gadus īpaši vairs nesekoju līdzi Eirovīzijas ikgadējiem dziesmu konkursiem, taču šogad manu uzmanību piesaistīja apstāklis, ka Latvijas atlases konkursā piedalās arī dziesma krievu valodā – Intara Busuļa „Gonki” – kurai turklāt ir reālas izredzes uz uzvaru un sekojošu došanos uz „lielo” Eirovīzijas finālu Helsinkos kā Latvijas „pārstāvei”.

Esam jau samierinājušies ar to, ka pārstāvēt Latviju uz Eirovīziju dodas dziesmas angļu valodā, kaut gan tas ir pilnīgi aplami, jo Latviju pārstāvošai dziesmai, tāpat kā jebkam citam, būtu jāreprezentē latviskums – latviešu mentalitāti, kultūru, tradīcijas un, protams, valodu. Kāda interese skatīties dziesmu konkursu, kurā gandrīz visas Eiropas valstis pārstāv dziesmas angļu valodā, it kā visu Eiropu apdzīvotu angļi? Tiesa, vairākas Eiropas valstis, piemēram, Francija, Spānija, arī citas, vēl nav zaudējušas savu nacionālo pašlepnumu un arī uz kosmopolītisma pārpilno Eirovīzijas dziesmu konkursu sūta dziesmas savā dzimtajā valodā. Diemžēl latviešiem šāda nacionālā pašlepnuma trūkst.

» Valentīndienas simbolisms

Lielākai daļai jauniešu 14.februāris jeb Valentīndiena asociējas ar „mīlestības dienu”, taču man šī diena saistās ar pavisam cita veida simbolismu – Valentīndiena, tāpat kā „Helovīns” un citi līdzīgi nesenajā pagātnē no rietumiem ievazāti svētki, ir tikai kārtējais pasaules kultūras unifikācijas un kosmopolitizēšanas izpausmes veids.

Jau kopš senseniem laikiem pasaules iedzīvotāji ir sagrupējušies ciltīs, vēlāk tautās un nācijās. Līdzās valodai un vēsturei, katras tautas viena no būtiskākajām identitātes sastāvdaļām ir tās unikālā, no citām tautām atšķirīgā, kultūra un tradīcijas, kuras veidojušās pamatojoties uz tautas pieredzi konkrētajos dzīves apstākļos tās tēvzemē. Tautas ģenētiskā izcelsme, valoda, vēsture un kultūra kopā veido tautas mentalitāti.

» Abrenes un tās nozagšanas vēsture

Runājot par Latvijas morālajām tiesībām uz tai 1944. gadā atņemtajām zemēm – t.s. Abrenes apriņķi –, daudzi apgalvo, ka 1920. gada Latvijas – Krievijas Miera līgumā šīs zemes tika iekļautas Latvijas teritorijā tikai tāpēc, ka Latvijai bija nepieciešams tolaik svarīgais dzelzceļa mezgls, kas atradās Abrenes pilsētā. Tā gluži nav taisnība. Tiesa, dzelzceļa mezgls pavisam noteikti bija nozīmīgs faktors Latvijas vēlmē iegūt šo teritoriju, tomēr ļoti svarīgs arguments par labu Abrenes nonākšanai Latvijas teritorijā bija vēsturiskā šīs teritorijas piederība latviešu cilšu apdzīvotajām zemēm.

» -17 grādu salā 40 minūtes puspliki pie Saeimas pret Abrenes atdošanu

» Valdošais režīms pret latviešu tautu

Tiesas prāva pret nacionāli orientētās avīzes “DDD” redaktori Līgu Muzikanti, kā arī rakstu autoriem Aivaru Gardu un Ilzi Liepu kārtējo reizi nodemonstrēja valdošās kosmopolītiski liberālās varas elites cīņas metodes pret saviem ideoloģiskajiem oponentiem. Absurdas administratīvās un kriminālās apsūdzības ir tikai viens no veidiem kā šī “elite” jau 15 gadus cīnās pret cilvēkiem un organizācijām, kuras par visu visaugstāk tur latvietību un latviešu tautas izdzīvošanas intereses. Atliek tikai atgādināt pēdējo gadu spilgtākās šīs zemiskās cīņas epizodes – gan administratīvie, gan pat kriminālie procesi pret LNF un NSS aktīvistiem par tādiem “noziegumiem” (?!), kā vārdu “okupanti” vai “žīds” lietošanu, kā arī aicinājumiem okupantiem atgriezties dzimtenē, administratīvā tiesvedība pret “Visu Latvijai!” līderi Raivi Dzintaru par PSRS karoga simbolisku sadedzināšanu 17. jūnijā, administratīvie procesi pret cilvēkiem, kuri šogad 16. martā uzdrīkstējās (iedomājieties tikai !) spītēt valdošajai varai un godināt latviešu leģionārus.

» Bez cīņas nebūs Latviskas Latvijas!

Latvija. 2035. gads.

Jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā pie Latvijas „stūres” ir bijusi lielākā vai mazākā mērā kosmopolītiski un liberāli noskaņota varas elite. Partijas gan ir nākušas un gājušas, atspoguļojot vietējo un ārvalstu oligarhu varas cīņu, taču kopējā virzība ir palikusi nemainīga – Latvija neatlaidīgi ir tikusi veidota par liberālu, multikulturālu valsti. Par „valsti” to gan var saukt visai nosacīti – patiesībā Latvija ir izveidota vien par globālā, mulikulturālā „ciema” administratīvi teritoriālo vienību, kuras suverenitāte ir tikai fikcija tautas acu aizmālēšanai.

» Demokrātija Lukašenko gaumē

Pirms vēlēšanām Baltkrievijā Latvijas politiskā elite visai bieži nākusi klajā ar nosodījumu Lukašenko režīma veiktajām represijām pret politiskajiem oponentiem. Taču 16. marta notikumi Latvijā sabiedrībai lika pievērst lielāku uzmanību tam, ka arī mūsu politiskās elites demokrātijas izpratne ir visai dīvaina, lai neteiktu vairāk. Liela tautas daļa ir sašutusi un aizvainota par varas elites nožogoto Brīvības pieminekli, kas liedza pat bijušajiem leģionāriem mierīgi nolikt ziedus.

Paceļas jautājums, vai demokrātiskā sabiedrībā bija nepieciešami šādi ierobežojumi, un kā vērtēt varas elites retoriku pret tās politiskajiem oponentiem nacionālajā spārnā? Ar kādām tiesībām varas elite visus, kas 16. marta sakarā nepiekrita tās viedoklim, drīkstēja nozākāt par „neonacistiem”, „provokatoriem” un „Latvijas valsts nodevējiem”, izmantojot arī savu politisko un administratīvo resursu, lai ierobežotu politisko oponentu izteikšanās un pulcēšanās brīvību, bet nepakļāvīgos arestējot? Vai Vīķei-Freibergai, Kalvītim, Pabrikam, Aksenokam u.c. „elites pārstāvjiem” pieder kādas objektīvas tiesības uz patiesības monopolu?