otrdiena, 2006. gada 20. jūnijs

» Bez cīņas nebūs Latviskas Latvijas!

Latvija. 2035. gads.

Jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā pie Latvijas „stūres” ir bijusi lielākā vai mazākā mērā kosmopolītiski un liberāli noskaņota varas elite. Partijas gan ir nākušas un gājušas, atspoguļojot vietējo un ārvalstu oligarhu varas cīņu, taču kopējā virzība ir palikusi nemainīga – Latvija neatlaidīgi ir tikusi veidota par liberālu, multikulturālu valsti. Par „valsti” to gan var saukt visai nosacīti – patiesībā Latvija ir izveidota vien par globālā, mulikulturālā „ciema” administratīvi teritoriālo vienību, kuras suverenitāte ir tikai fikcija tautas acu aizmālēšanai.

Latvija ir mainījusi arī savu seju. Ja pirms paaudzes Latviju apdzīvoja ap 1,4 miljoni latviešu, tad tagad tie ir vairs tikai nepilns miljons, pārējie jau vairākas desmitgades izklīduši kur kurais – cits uz Īriju, cits Lielbritāniju, cits ASV, cits vēl uz kādu tālu, svešu zemi. Tur tie ir iedzīvojušies, to bērni jau asimilējušies vietējā raibajā sabiedrībā, un tikai retais domā par atgriešanos dzimtenē, vēl mazāk ir to, kas spējuši saņemties un atgriezušies. Tiesa, tagad ekonomiskā situācija, salīdzinot ar pārējo Eiropu, ir daudzmaz izlīdzinājusies, taču – kas tad noturēs Latvieti pie tā dzimtās zemes? Un, kas vispār ir tāda „dzimtā zeme”? Vai vispār ir kāda nozīme tam, kur cilvēks dzimis, kādas asinis plūst viņa dzīslās? Jaunā dzīves filozofija dod viennozīmīgu atbildi – Nē! Un jau sen gudri „skolotāji” no Rietumiem vairākumu latviešu ir pievērsuši tieši šādai dzīves uztverei, pretēju uzskatu paudējus saukājot par „radikāļiem”, „rasistiem”, principā – atpalikušiem cilvēkiem. Ja cilvēks ir patriots, tad tikai globālās sabiedrības patriots, ja viņu interesē vēsture, tad tikai Eiropas un pasaules, jo atsevišķu tautu laiks ir pagājis, globalizācija ir nenovēršama. Vismaz tā tam, viņuprāt, būtu jābūt.

Bet Latvija nestāv tukša! Jau paaudzi atpakaļ augstākajos varas ešalonos tika pieņemts lēmums iztrūkstošo darbaspēku aizstāt ar „viesstrādniekiem”. No „viesiem” gan tie ātri pārvērtās par patstāvīgiem Latvijas iedzīvotājiem. Sākumā tie bija krievvalodīgie no Krievijas, Baltkrievijas, Ukrainas, Moldovas, kuru kopskaits kopā ar Padomju laikos iebraukušajiem tagad jau Latvijā pārsniedz latviešu kopskaitu. Krievu valoda kā otra valsts valoda jau sen vairs nav diskusiju objekts – tā ir realitāte, kuras nepieciešamību apšauba tikai retais, jo galu galā – Latvija arī juridiski ir kļuvusi par divkopienu sabiedrību. Taču ... ne uz ilgu laiku. Latvijā strauji veidojas trešā „kopiena” – otrā viesstrādnieku viļņa pārstāvji un viņu bērni no Turcijas, Ziemeļāfrikas valstīm, Indijas, Ķīnas un citām tuvākām un tālākām zemēm. Turku-kurdu, arābu, āfrikāņu, indiešu, ķīniešu un citu kopienu locekļu skaits aug ne pa gadiem, bet pa mēnešiem. Katru gadu Latvijā ierodas ap 20 tūkstoši dažādu „bēgļu” un vienkārši nekautrīgu ekonomisko migrantu, turklāt viņiem ar demogrāfiju viss ir kārtībā, atšķirībā no latviešiem, kuru ģimenes var „lepoties” ar vienu, maksimums diviem bērniem, ja vispār ģimenes tiek veidotas.

Taču, vai tad Latvijai nav vajadzīgas darba rokas? Un, kas par to, ka līdzīgi imigrantu nemieri, kādi pirms 30 gadiem plosīja Franciju, pirms 25 gadiem Lielbritāniju un pirms 20 gadiem Vāciju, arī Latvijā vairs nav retums? Kam tad ir domāta policija? Un, vai tad Eiropas nemieri nerimās, kad islams tika pasludināts par oficiālu Eiropas Savienības reliģiju, kad atļāva daudzsievību un citas dažādu imigrantu kopienu nacionālās tradīcijas? Viss taču multikulturālisma labā! Tāpēc arī Latvijas varas elite un arī sabiedrība ar atplestām rokām sagaida katru jaunu iebraucēju, katru jaunu „darba roku”. Un, kas par to, ka bieži vien šīs „darba rokas” izrādās vien sociālo pabalstu tērētāji un nemiera cēlāji? Viņi taču tikai cīnās par savām cilvēka tiesībām. Mums viņiem jāpanāk pretī vēl tikai mazdrusciņ, un tad jau izveidosies dialogs. Jo galvenais mērķis vienmēr un visur paliek – dažādot Latvijas sabiedrību un cīnīties pret aprobežotu latviešu nacionālismu. Lai arī vēl ne pilnīgi, tomēr neatlaidīgi Latvija tiek veidota par īstu multikulturālisma zemi.

Ir vēl kāda lieta, bez kuras nevar iztikt „patiesi atvērta, multikulturāla, liberāla un demokrātiska sabiedrība”, – tolerance pret seksuālajām minoritātēm. To nenācās panākt viegli, bet progress ir acīm redzams. Gan pamācības no „Eiropas”, gan „inteliģences vēstules”, gan politiskās un mediju elites atbalsts, gan represijas pret oponentiem panāca, ka nu jau homofobiju Latvijā var uzskatīt par vēsturi. Arī diskusijas par homoseksuālām laulībām un adopcijas tiesībām nu jau ir vēsture, Latvijas sabiedrība ir akceptējusi šīs „cilvēktiesības” - daudziem latviešu bērniem nu jau ir divi „tēti” vai „mammas”. Bet, vai Latvija sekos Eiropas piemēram un akceptēs arī zoofīliju? Šajā jautājumā Latvijas sabiedrība vēl ir „jāizglīto”, jāpakaunina par „neiecietību pret citādo”.

Šis ir tikai neliels ieskats nākotnes Latvijā, ja tā turpinās pašreizējo virzību. Jums šķiet, ka tas nav iespējams, ka tā ir kaut kāda antiutopija? ... Tad padomājiet vēlreiz, vai tendences, kas redzamas jau šodien neved tieši uz šādu „Latviju”? Bet varbūt tas ir tieši tas, ko jūs vēlaties? Es aicinātu visiem izsvērt, vai tā ir Latvija, kuru jūs novēlētu saviem bērniem, saviem mazbērniem, jo

Nākotne varētu būt arī savādāka ... Latvija. Tas pats 2035. gads

Kopš 21. gadsimta sākuma nu jau gandrīz veselu paaudzi Latvijā pie varas ir nacionāli konservatīvs politiskais spēks. Tas valsti pārvalda stingri, bieži vien pat izmantojot mazliet autoritāras metodes un konfliktējot ar norādījumiem no „Eiropas”, no dažādiem „cilvēktiesību ekspertiem”, taču, nenoliedzami, – taisnīgi. Latvietis redz, ka viss tiek darīts viņa, viņa tautas un valsts izdzīvošanas labad. Turklāt latvietis pats bieži iesaistās aktīvajā politikā – bieži tiek rīkoti referendumi un Latvijā ir augstākais rādītājs iedzīvotāju dalībā partijās. Latvietis ir sapratis, ka, lai arī politika bieži vien mēdz būt „netīra spēle”, tomēr, ja viņš to nespēlēs, tad spēlēs citi – ja viņš neveidos politiku, tad citu veidotā politika veidos viņu. Kāpēc latvietim ir radusies šāda pārliecība? ... Tāpēc, ka beidzot ir parādījies politisks spēks, kas rūpējas pirmām kārtām par tautu, kas ir parādījis, ka latvietis, ja vien viņš grib, var būt savas zemes saimnieks! Šis politiskais spēks aizstāv nacionālās un konservatīvās vērtības, vienlaikus pievēršot uzmanību valsts ilgtermiņa attīstībai un visu tautiešu ekonomiskajai, fiziskajai un garīgajai labklājībai.

Latvijā faktiski nav nabagu, nav bezdarbnieku, nav narkomānu un alkoholoķu, nav pamestu bērnu, bet vecie un slimie bauda tādas sociālās garantijas, attieksmi un palīdzību no tautiešiem, kādu viņi ir pelnījuši. Kā gan tas iespējams? ... Tikai ar sabiedrības vērtību maiņu! Pirmajā vietā tiek likta kopiena, sabiedrība, tauta un valsts – kopējais labums. Cilvēki ir sapratuši, ka individuālisms un egocentrisms varbūt ved pie īslaicīga personiskā labuma, taču ilgtermiņā neviens nevar būt laimīgs, viņa bērni nebūs laimīgi, dzīvojot valstī, kurā līdzcilvēki ir spiesti ubagot, pievērsties narkomānijai, alkoholismam, pamest savus bērnus un galu galā – izpaust savu protestu noziedzības un nemieru veidā. Indivīds ir sapratis, ka kopējais labums ir arī viņa labums. Vai tā nav utopija? ... Vēsture ir pierādījusi, ka ir šādu sabiedrību precedenti, uz ļoti īsu laika posmu pat Latvijā. Vai nav mūsu pienākums izmantot vēstures pieredzi, nepieļaut agrāk pieļautās kļūdas un izveidot šādu sabiedrību, šoreiz uz ilgstošu laika posmu?

Pirmais atjaunotās Latvijas neatkarības posms iezīmējās ar dziļu garīgo un sociālo krīzi, kas bija sākusies jau reizē ar Padomju okupāciju, taču nu tā ir pārvarēta. Patiesībā tas ir lielākais sasniegums, ko nesusi jaunā nacionāli konservatīvā sabiedriskā iekārta. Cilvēki ir atbrīvojušies no dažādām pseidovērtībām, kuras tiem ir sludinājuši komunisti vai to sugas brāļi – ultraliberālie multikulturāļi. Pa ielām vairs nemaršē „seksuālo minoritāšu” gājieni, jo sabiedrība ir likusi šiem garīgi slimajiem cilvēkiem saprast, ka nevar sabiedrībai uzspiest kā normālu to, kas tāds nav. Latviskā Latvijā ir cieņā citas vērtības – ģimene, tauta, valsts un taisnīgums, indivīda brīvība sniedzas tiktāl, ciktāl tas nav pretrunā ar tautas interesēm. Ja ir pareiza šīs kārtības izpratne, tad šādā iekārtā cilvēks ir daudz brīvāks nekā liberālā pseidodemokrātiskā valstī, kur patiesībā cilvēka kā nedomājošas masas sīkas daļiņas, skrūvītes nebrīvestība tiek aizsegta ar būtībā anarhistisku, antisociālu brīvību plīvuru.

Valsts nav vis vienkārša sabiedrības pašorganizācijas forma, bet gan tautas pašnoteikšanās rezultāts, garants tās eksistencei un attīstībai. Tāpēc Latvija tiek veidota kā nacionāla, latviska valsts. Šeit nav vietas multikulturālismam un lielam skaitam cittautiešu, jo Latvija ir vienīgā vieta uz zemes, kur latvietim veidot un kopt savu identitāti, savu valodu un kultūru. Latviešu skaits Latvijā jau mērāms divos miljonos, ar katru gadu demogrāfiskā situācija uzlabojas, jo ir radīts galvenais priekšnoteikums – stabila, droša un atsaucīga vide bērnu audzināšanai un cilvēka dzīvei augstāka mērķa labā. Latviešu ģimenēs vidēji ir 3 bērni, taču šis rādītājs aug, jo nācija ir mobilizēta savas dzīvestelpas piepildīšanai ar tautiešiem, savas valsts starptautiskās ietekmes palielināšanai. Ja latvietis neapdzīvos savu zemi, tad viņa vietā to izdarīs kāds cits. Un to latvietis apzinās un netaisās pieļaut! Lai arī 21. gadsimta sākumā Latviju apdzīvoja liels skaits cittautiešu, kas savās prasībās palika arvien nekaunīgāki, tomēr šī krīze nu jau ir vēsture. Tas tika panākts ar stingru nacionālu politisko gribu, kuru nespēja caursist ne pašmāju, ne ārzemju „cilvēktiesību eksperti”. Tika radīti apstākļi, koros Latvijai nelojālajiem cittautiešiem neatlika nekas cits, kā aizbraukt no šīs zemes, bet atlikušie – tie, kuri bija gatavi akceptēt Latviju kā latviešu valsti, – pamazām tiek asimilēti. Process vēl nav galā, taču nu jau ir neatgriezenisks: Latvijā vairs nav ne pilsētas, ne pagasta, kurā latvieši nesastādītu vismaz divas trešdaļas no iedzīvotājiem, bet kopumā valstī tie ir jau pāri 85%. Latvijas nākotne ir redzama latviskās krāsās!

Sākotnēji Latvijas nacionāli konservatīvās reformas radīja zināmu krīzi attiecībās ar „Eiropu” un citām zemēm, kas vēlējās Latviju redzēt sekojam to multikulturālajam piemēram, taču tagad Latvija ir iemantojusi cieņu un bijību – kā valsts, kas stingri pastāv uz tās izraudzītajām vērtībām un nacionālajām interesēm. Vēl jo vairāk – Latvijas piemērs ir rādījis citām Eiropas tautām, ka multikulturālisms nav vienīgais iespējamais sabiedrības nākotnes attīstības scenārijs, patiesībā katra tauta vēlas savu valsti veidot kā nacionālu un sociāli taisnīgu valsti, kuras sabiedrība nav pakļauta liberālo pseidovērtību radītajai garīgajai krīzei. Pamazām arī citas tautas cenšas nokratīt tām uzmauktos liberālā totalitārisma iemauktus. Ja katra tauta, katrs tās pārstāvis dzīvo savā dzimtenē un strādā tās labā, tad izzūd pamats lielākai daļai starpvalstu konfliktu. Nevar atnest miera pasauli tautas samaisot vienā „katlā” un ignorējot apstākli, ka viena no būtiskākajām indivīda identitātes sastāvdaļām ir tā piederība kādai etniskai grupai. Ja vien to saprastu vairums cilvēku un atbalstītu pasaules varenie!

Tas, kuru no šīm nākotnes Latvijām mēs izvēlamies, ir uz mūsu pašu sirdsapziņas. Tādiem kā es, kas vēlas dzīvot un nodot mantojumā saviem bērniem Latvisku Latviju, priekšā ir smaga, nevienlīdzīga cīņa, jo mūsu pretiniekiem ir rokās gandrīz visi varas un plašsaziņas līdzekļu resursi. Taču, mūs vada ideālisms un par atsevišķu indivīdu augstāks mērķis – drošas, sociāli taisnīgas un Latviskas Latvijas izveide! Tāpēc, par spīti visām grūtībām, mēs uzvarēsim – Latviska Latvija būs!

Raksts rakstīts iesniegšanai "Visu Latvijai!" rīkotajam konkursam "Par Latvisku Latviju!"