Sestdien, 16. jūnijā, tiku uzaicināts uzstāties ar referātu konferencē "Totalitāro komunistisko režīmu noziegumu izskatīšanu nodot starptautiskam tribunālam", kas notika Kara muzeja lielajā zālē. Šajā dienā pēc lietuviešu iniciatīvas notika līdzīga satura konferences daudzās Austrumeiropas valstīs. Vēlāk visās valstīs notikušo konferenču gala dokumenti tiks apkopoti vienotā apsūdzībā un nosūtīti vadošajām ES institūcijām, ASV, Lielbritānijas un citu lielvalstu valdībām. Uzreiz jāsaka, ka, tā kā neesmu profesionāls vēsturnieks, referāta faktu materiālu ieguvu vairāku profesionālo vēsturnieku darbos (šī tēma Latvijā gan līdz šim vēl ir maz pētīta). Piedāvāju arī šeit iepazīties ar mana referāta saturu:
Referātā tiks aplūkota latviešu jaunatnes nacionālā pretestības kustība padomju okupācijas laikā, īpašu uzmanību pievēršot padomju varas stagnācijas periodam no 20.gadsimta 60.gadiem līdz 80.gadu vidum, kad tieši jaunatne bija nacionālās pretošanās kustības kodols.
Ja runā kopumā par nacionālo pretestības kustību padomju okupācijas režīmam, tad tajā var izdalīt trīs lielus posmus: pirmais – no 1940.gada līdz 50.gadu vidum; otrais – no 50.gadu vidus līdz 80.gadu vidum un trešais – sākot ar 80.gadu vidu un beidzot ar Latvijas neatkarības atjaunošanu 1991.gadā. Pirmais posms, kurā notika Latvijas vairākkārtēja okupācija, 2. pasaules karš un masveidīgas represijas pret latviešiem, raksturīgs ar bruņotu partizānu cīņu pret staļinisko padomju režīmu. Šajā posmā īpaši varētu izdalīt apakšposmu, kurā latvieši, atriebjoties boļševikiem par zvērībām Baigajā gadā, brīvprātīgi vai piespiedu kārtā ņēma dalību vācu karagājienā pret Padomju Savienību, stājoties Latviešu leģionā un citās vācu militārajās vienībās. Otrais posms sākās līdz ar partizānu kustības iznīcināšanu un padomju sistēmas nostiprināšanos, kad bruņota cīņa kļuva tikpat kā neiespējama un latviešu pretošanās kustība padomju varas stagnācijas apstākļos izmantoja nevardarbīgās pretošanās paņēmienus. Trešais posms sākās līdz ar pārbūvi un totalitārisma vājināšanos Padomju Savienībā 80.gadu vidū. Šo posmu mēdz dēvēt par latviešu 3. atmodu un tam raksturīgas plašas tautas demonstrācijas un dažādu patriotisku sabiedrisko organizāciju dibināšanās. Arī šim pretošanās posmam raksturīgas nevardarbīgās pretošanās metodes un tas noslēdzās ar Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu 1991.gadā. Šo posmu referātā īpaši neaplūkošu, jo tas krietni atšķiras savā kvalitātē un kvantitātē, tāpēc būtu jau cita referāta temats.
Runājot par pirmo pretošanās posmu, ir grūti atsevišķi izdalīt jaunatnes pretestību, jo pretošanās kustībā bija iesaistīta visa latviešu tautas aktīvākā un patriotiskākā daļa. Visai neaktīvā pretošanās pēc 1940.gada 17.jūnijā veiktās Latvijas okupācijas un iekļaušanas Padomju Savienībā skaidrojama ar zināšanu trūkumu par padomju režīma patieso dabu, kā arī ar jaunatnes audzinātāja – latviešu tautas Vadoņa Kārļa Ulmaņa – aicinājumu „palikt savās vietās”. Partizānu tipa pretošanos veica vien atsevišķas armijas virsnieku, aizsargu, kā arī nacionālo studentu grupas, kuru dalībnieki saprata, ka no padomju varas represijām tāpat neizvairīsies. Labāk tad mirt cīņā, nevis tikt izvestam lopu vagonos. Pēc vācu armijas kapitulācijas, 1944.gadā Vidzemē, Latgalē un Zemgalē, bet 1945.gadā arī Kurzemē sāka veidoties bruņotas pretpadomju partizānu grupas, kurās bija iesaistīti daudzi tūkstoši kaujinieku. Partizānu kustībā iesaistījās arī daudzi jaunieši, it sevišķi lauku rajonos un mazpilsētās. Lai gan partizāniem bija liels atbalsts tautā, tomēr padomju varai, izmantojot pārspēku, nodevējus un represijas pret partizānu atbalstītājiem, galu galā izdevās šo kustību salauzt.
Otrais pretošanās posms pakāpeniski sākās 50.gadu sākumā līdz ar partizānu aktivitāšu apsīkšanu. Padomju sistēma bija nostiprinājusies, represējusi aktīvākos tās pretiniekus un tauta bija zaudējusi iepriekš visai spēcīgās, bet nepamatotās cerības uz palīdzību no rietumvalstīm. 50.gadu beigās tautas cerības saistījās ar Berklava vadīto nacionālkomunistu kustību, kuri padomju režīmu centās novirzīt no krievu imperiālisma sliedēm un padarīt to latviešiem draudzīgāku. Tomēr, ar šīs kustības sagraušanu 1959.gadā, zuda cerības arī uz pārmaiņām šādā ceļā un liela daļa latviešu samierinājās ar padomju režīmu. Turklāt padomju vara izvērsa intensīvu komunistiskās audzināšanas programmu mācību iestādēs un darbavietās, mērķtiecīgi veidojot paklausīgu un nekritiski domājošu jauno paaudzi, kas nodrošinātu režīma kontinuitāti nākotnē. Liela daļa latviešu jauniešu arī tika izveidoti par režīmam paklausīgiem karjeristiem, pamazām rusificējot viņu domāšanu un mentalitāti, tomēr, par spīti tam, no 60.gadu vidus līdz 80.gadu vidum tieši latviešu jaunatne kļuva par pretošanās kustības kodolu. Jaunieši bija daudz dumpīgāki par saviem vecākiem, kuri jau bija samierinājušies. Daļa jauniešu savu protestu pret padomju režīmu pauda personisku motīvu dēļ, savukārt citi izvirzīja Latvijas tautas un valsts brīvības ideālu.
Padomju režīma neveiksme jauniešu audzināšanā skaidrojama ar to, ka, neskatoties uz totalitāro kontroli, režīms nespēja pilnībā kontrolēt informācijas telpu – daudziem jauniešiem bija pieejamas vecāku slepeni glabātas Latvijas un vācu okupācijas laika grāmatas un preses izdevumi, kā arī Rietumu radiostacijas, turklāt daudzi vecāki un arī skolotāji nebija zaudējuši savu nacionālo stāju un stāstīja savas atmiņas par jaunības gadiem neatkarīgajā Latvijā. Režīms nespēja izkontrolēt visu, ko runā un dara ģimenēs, turklāt tas spītīgi noliedza, ka padomju laikos dzimusī paaudze varētu vērsties pret padomju režīmu pēc savas iekšējās pārliecības un nacionālajiem instinktiem. Tāpēc tika meklēti citi, režīmam tīkamāki iemesli, galvenokārt Rietumu specdienestu formā. Padomju režīms centās noliegt, ka galvenais pretestības iemesls ir nacionālo jūtu ignorēšana un apzināta nīdēšana, kā arī krievu valodas un kultūras uzspiešana visās dzīves jomās. Aiz „visu darbaļaužu solidaritātes” lozunga režīms konsekventi veica genocīdu pret visām Padomju Savienības nekrievu tautām. Pilnīgi dabiski, ka šādos apstākļos latviešu neapmierinātība ar padomju režīmu izpaudās arī naidā pret krieviem un visu krievisko.
Totalitārā režīma apstākļos absolūtais vairums no protesta akcijām tika veiktas slepeni un anonīmi, taču bija arī atklātu protestu gadījumi. Piemēram, 1969.gada 13.aprīlī, protestējot pret padomju karaspēka ievešanu Čehoslovākijā, pie Brīvības pieminekļa pašsadedzināšanās mēģinājumu veica LVU Fizikas un matemātikas fakultātes 5.kursa students Iļja Ripss. Viņš bija komjaunietis un saņēma Ļeņina stipendiju, tomēr, riskējot ar savu karjeru un dzīvību, šādi protestēja pret padomju politiku. Par šo akciju Ripsu izslēdza no universitātes un tiesāja par pretpadomju aģitāciju. Viņš tika ievietots psihiatriskajā slimnīcā, pamatojot, ka viņš slimo ar šizofrēniju un nav spējīgs atbildēt par savu rīcību. Šādi padomju režīms bieži izolēja savus pretiniekus no sabiedrības, lai nacionālistiskie vai citādi režīmam netīkamie uzskati negūtu iespēju izplatīties.
1984.gada jūlijā Minskas Kara tribunāls tiesāja kareivi Zaigi Balodi, kurš, sākot ar 1983.gada jūliju, sarunās ar dienesta biedriem apjūsmoja dzīves apstākļus Kārļa Ulmaņa vadītajā Latvijā un par savas darbības galveno mērķi izvirzīja Latvijas atdalīšanos no Padomju Savienības. Tribunāls Balodi sodīja ar trim gadiem cietumā.
Visbiežāk protests pret padomju varu izpaudās skrejlapu izplatīšanā, dažādu saukļu rakstīšanā, kā arī PSRS un LPSR karogu noraušanā. Tā, piemēram, 1969.gadā naktī uz 21.oktobri Līvānu 1.vidusskolas 11.klases skolēni pilsētā izplatīja apmēram 50 nacionāla satura skrejlapas, izlīmējot tās uz afišu stabiem, veikala durvīm, pilsētas partijas komitejas ēkas un Ļeņina pieminekļa. Kā stāsta viena no šīs akcijas dalībniecēm, tagadējā Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes dekāne Janīna Kursīte: „piedalīties šajā notikumā viņu pamudināja forsētā Līvānu pilsētas industrializācija, kam sekoja iebraucēju skaita palielināšanās, kā arī straujā latviešu valodas vides zušana.”
1971.gada janvārī un februārī Lilija Limane un Vilma Macijevska Preiļos, Maltā, Rēzeknē un Rīgā izplatīja ap 50 ar rakstāmmašīnu drukātas skrejlapas, nosūtot tās pa pastu vairākiem Latvijas vidusskolu vecāko klašu audzēkņu kolektīviem ar aicinājumu organizēties cīņai pret krieviem. Skrejlapās tika pieminēts 1940.gads kā sākums „neierobežotai krievu patvaļai”, latvieši tika aicināti izcelt savu latvietību un ar krieviem nerunāt krieviski. Skrejlapas beigās bija lozungi „Nost krievus!”, „Lai dzīvo latviešu tautas brīvība!” un citi. 1972. gada janvārī abas meitenes tiesāja „par propagandu vai aģitāciju, kas musina uz nacionālo naidu”. Aicinājums fiziski izrēķināties ar krieviem, kā arī nožēla par kaunpilno verdzības jūgu tika pausta Guntas Brantes un Viktora Volkova 1977.gada decembrī izplatītajās aptuveni 100 skrejlapās latviešu un krievu valodā. Brante par šīm darbībām saņēma nosacītu sodu, savukārt Volkovs tika ievietots psihiatriskajā slimnīcā ar diagnozi – plānprātība.
Īpaša patriotisko latviešu jauniešu aktivitāte bija vērojama 1968.–1969.gadā saistībā ar notikumiem Čehoslovākijā, kā arī Latvijas Republikas proklamēšanas piecdesmitgadi 1968.gada 18.novembrī. Šajā datumā, piemēram, Biruta Geidāne Dundagā izplatīja skrejlapas ar neatkarīgās Latvijas karoga zīmējumiem un tekstu, kas atgādināja, ka pirms 50 gadiem proklamēta Latvijas valsts. Tāpat viņa luterāņu baznīcas tornī izkāra pašas gatavoto sarkanbaltsarkano karogu. Šī pati meitene 1969.gadā naktī uz 15.maiju izplatīja skrejlapas ar uzrakstu „Lai dzīvo 15.maijs!” par godu Kārļa Ulmaņa apvērsuma 35.gadadienai. Viņa pie Dundagas Darbaļaužu deputātu padomes izpildkomitejas ēkas arī norāva un sadedzināja PSRS un LPSR karogus, vietā izkarot pašas gatavotos neatkarīgās Latvijas karogus. 1969.gada septembrī Geidāni tiesāja, sodot ar brīvības atņemšanu uz vienu gadu un sešiem mēnešiem.
Jaunieši savu protestu izrādīja arī ar dažādiem uzrakstiem – skolā uz tāfeles, uz dzīvojamo māju sienām vai sētām. Tas bija ātri izpildāms, anonīms un samērā efektīvs veids, kā paust savu sašutumu. Piemēram, 1969.gada 13.maijā uz Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta ēkas Rīgā parādījās ar dzeltenu krāsu uzkrāsots lozungs: „Ārā padomju okupantus no Čehoslovākijas un Latvijas!” Savukārt 1981.gada 8.novembrī Jelgavā ar trafaretu bija uzkrāsoti 11 pretpadomju satura lozungi. Neviens no šiem gadījumiem netika atklāts. 1969.gada aprīlī Rīgas 2.vidusskolas 9.klases skolnieki Andris Blumbergs un Ojārs Straume skolas mācību telpā bija norāvuši, saplēsuši un samīdījuši Ļeņina portretu.
1980.gada septembrī par „pretpadomju aģitāciju un propagandu” notiesāja Zinautu Stūrmani, kurš no 1977.gada līdz 1980.gadam Cēsīs bija staigājis ar somu, uz kuras bija uzrakstīts „Latvija pār visu”, kā arī sporta kreklu, uz kura muguras bija uzlīmēts Brīvības pieminekļa attēls ar vārdiem „Tēvzemei un brīvībai”.
Bieža parādība bija PSRS un LPSR karogu noraušana. Piemēram, 1981.gada 8.novembrī Daugavpilī un Rīgā bija norauti septiņi karogi, savukārt Jelgavā veseli 40. To pēc čekas ziņām esot izdarījuši skolēni un vietējo rūpnīcu strādnieki. 1969.gadā naktī uz 1.maiju Leonīds Petročenko Daugavpilī norāva un sadedzināja LPSR karogu. 1972.gada 3.jūnijā Andrejs Pūce netālu no Skrīveriem topogrāfiskajā tornī izkāra LPSR karogu, uz kuru ar melnu krāsu bija uzrakstīts lozungs, kas atgādināja par 1941.gada 14.jūnija masveida deportācijām. Viņš arī jau 1971.gada 12.jūlijā Skrīveros bija izkāris neatkarīgās Latvijas karogu, bet kopā ar Fēliksu Nikmani 1972.gada 31.martā izplatījis nacionāla satura skrejlapas Rīgā. Abus jauniešus tiesāja 1972.gada rudenī un sodīja ar cietumsodu.
Vēl biežāka pretestības forma bija nacionāla satura dziesmu dziedāšana un sacerēšana. VDK aģentu ziņojumos bieži ir ziņas par latviešu jauniešiem, kas dziedājuši neatkarīgās Latvijas himnu un nacionāla satura dziesmas. Plašas tautas masas savu pasīvo pretestību demonstrēja arī vienkārši ejot uz kapiem un noliekot svecītes latviešu tautai simboliskos datumos vai arī šim nolūkam izmantojot mirušo piemiņas dienas. Čekistiem nebija efektīvu līdzekļu, kā šādu masveidīgu parādību izskaust. Piemēram, 1968. gada novembrī „mirušo piemiņas dienā” Rīgas Meža kapos vien ieradās ap 70 000 cilvēku, lai noliktu svecītes. Tas izsauca lielu padomju režīma nemieru.
Tās bija masveidīgas stihiskas pretestības kustības, taču netrūka arī organizatoriskas struktūras aktīvai pretestībai. Pēc VDK ziņām katru gadu Latvijas PSR tika likvidētas 5 līdz 12 pretpadomju vai nacionālistiskas grupas. Viens no piemēriem ir Cēsu skolnieku 1966.gadā dibinātā pagrīdes grupa „Lāčplēsis”, kuras dalībnieki vāca kara laika ieročus un munīciju ar mērķi kādreiz tos pielietot padomju varas gāšanai, izmantojot arī Padomju armijā dienošos latviešu tautības karavīrus. Četru gadu laikā grupas dalībnieku skaits pieauga līdz 17 cilvēkiem un 1969.gada 29.jūnijā viņi vecās akmeņlauztuvēs nodeva zvērestu, ka cīnīsies pret komunistu jūgu un par neatkarīgas Latvijas atjaunošanu. 1970.gadā čeka grupas darbību pārtrauca un pret tās vadītāju Gunāru Ostrovski ierosināja krimināllietu par ieroču nelikumīgu glabāšanu. Tāpat Latvijā 60.–70.gados darbojās Latvijas Nacionāldemokrātiskā partija, 70.gados grupas „Zīle” un „Tēvzemei un Brīvībai”, bet 80.gadu sākumā „Jauno latviešu klubs”. Vairākums šo nelegālo grupu dalībnieku bija skolnieki vai augstskolu studenti.
Padomju varas stagnācijas posmā ļoti reti bija gadījumi, kad tika organizētas reālas bruņotas akcijas. Viens no retajiem izņēmumiem ir tā sauktā „Zilberta banda”, kas darbojās no 1977.gada rudens līdz 1978.gada maijam. Viņi līdz arestam izdarīja bruņotus uzbrukumus valsts iestādēm un uzņēmumiem, dedzināja, spridzināja un apšaudīja tos, aizdzina automašīnas, kā arī uzbruka atsevišķiem komunistu līdzskrējējiem, tādējādi realizējot klasisku partizānu karadarbības taktiku. 1978.gada aprīlī viņi Cēsu apkārtnē vairākkārt sabojāja sliežu ceļus, ar mērķi graut padomju režīma saimnieciskos pamatus. 2000.gadā grupas izveidotājs Mārtiņš Zilberts lūdza Latvijas Republikas Augstākajai tiesai viņa grupas dalībniekiem piešķirt nacionālās pretošanās kustības dalībnieku statusu, bet tiesa kaunpilni noraidīja viņa lūgumu, degradējot viņus par vienkāršiem bandītiem. Tas ir necienīgi no Latvijas tiesas puses, jo pēc būtības šī grupa 70.gadu beigās veica to pašu, ko citi partizāni bija darījuši 40. un 50.gados.
Rezumējot jāatzīmē, ka visas referātā minētās protesta akcijas un grupas būtiskas pārmaiņas nepanāca. Jauniešu pretošanās aptvēra visu Latvijas PSR teritoriju, taču tā bija stihiska, jo nebija savstarpējo sakaru un vienojoša centra, kas to koordinētu. Tomēr pretestības kustība parādīja, ka latviešu nacionālais gars vēl nav apdzisis. 3. atmodas gados tas izlauzās uz āru ar jaunu sparu un daudzi no atmodas laikā aktīvajiem latviešu nacionālistiem nāca tieši no padomju stagnācijas laiku jaunatnes disidentu aprindām.
ŠEIT iespējams lejupielādēt manu referātu MS Word formātā.
Ja runā kopumā par nacionālo pretestības kustību padomju okupācijas režīmam, tad tajā var izdalīt trīs lielus posmus: pirmais – no 1940.gada līdz 50.gadu vidum; otrais – no 50.gadu vidus līdz 80.gadu vidum un trešais – sākot ar 80.gadu vidu un beidzot ar Latvijas neatkarības atjaunošanu 1991.gadā. Pirmais posms, kurā notika Latvijas vairākkārtēja okupācija, 2. pasaules karš un masveidīgas represijas pret latviešiem, raksturīgs ar bruņotu partizānu cīņu pret staļinisko padomju režīmu. Šajā posmā īpaši varētu izdalīt apakšposmu, kurā latvieši, atriebjoties boļševikiem par zvērībām Baigajā gadā, brīvprātīgi vai piespiedu kārtā ņēma dalību vācu karagājienā pret Padomju Savienību, stājoties Latviešu leģionā un citās vācu militārajās vienībās. Otrais posms sākās līdz ar partizānu kustības iznīcināšanu un padomju sistēmas nostiprināšanos, kad bruņota cīņa kļuva tikpat kā neiespējama un latviešu pretošanās kustība padomju varas stagnācijas apstākļos izmantoja nevardarbīgās pretošanās paņēmienus. Trešais posms sākās līdz ar pārbūvi un totalitārisma vājināšanos Padomju Savienībā 80.gadu vidū. Šo posmu mēdz dēvēt par latviešu 3. atmodu un tam raksturīgas plašas tautas demonstrācijas un dažādu patriotisku sabiedrisko organizāciju dibināšanās. Arī šim pretošanās posmam raksturīgas nevardarbīgās pretošanās metodes un tas noslēdzās ar Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu 1991.gadā. Šo posmu referātā īpaši neaplūkošu, jo tas krietni atšķiras savā kvalitātē un kvantitātē, tāpēc būtu jau cita referāta temats.
Runājot par pirmo pretošanās posmu, ir grūti atsevišķi izdalīt jaunatnes pretestību, jo pretošanās kustībā bija iesaistīta visa latviešu tautas aktīvākā un patriotiskākā daļa. Visai neaktīvā pretošanās pēc 1940.gada 17.jūnijā veiktās Latvijas okupācijas un iekļaušanas Padomju Savienībā skaidrojama ar zināšanu trūkumu par padomju režīma patieso dabu, kā arī ar jaunatnes audzinātāja – latviešu tautas Vadoņa Kārļa Ulmaņa – aicinājumu „palikt savās vietās”. Partizānu tipa pretošanos veica vien atsevišķas armijas virsnieku, aizsargu, kā arī nacionālo studentu grupas, kuru dalībnieki saprata, ka no padomju varas represijām tāpat neizvairīsies. Labāk tad mirt cīņā, nevis tikt izvestam lopu vagonos. Pēc vācu armijas kapitulācijas, 1944.gadā Vidzemē, Latgalē un Zemgalē, bet 1945.gadā arī Kurzemē sāka veidoties bruņotas pretpadomju partizānu grupas, kurās bija iesaistīti daudzi tūkstoši kaujinieku. Partizānu kustībā iesaistījās arī daudzi jaunieši, it sevišķi lauku rajonos un mazpilsētās. Lai gan partizāniem bija liels atbalsts tautā, tomēr padomju varai, izmantojot pārspēku, nodevējus un represijas pret partizānu atbalstītājiem, galu galā izdevās šo kustību salauzt.
Otrais pretošanās posms pakāpeniski sākās 50.gadu sākumā līdz ar partizānu aktivitāšu apsīkšanu. Padomju sistēma bija nostiprinājusies, represējusi aktīvākos tās pretiniekus un tauta bija zaudējusi iepriekš visai spēcīgās, bet nepamatotās cerības uz palīdzību no rietumvalstīm. 50.gadu beigās tautas cerības saistījās ar Berklava vadīto nacionālkomunistu kustību, kuri padomju režīmu centās novirzīt no krievu imperiālisma sliedēm un padarīt to latviešiem draudzīgāku. Tomēr, ar šīs kustības sagraušanu 1959.gadā, zuda cerības arī uz pārmaiņām šādā ceļā un liela daļa latviešu samierinājās ar padomju režīmu. Turklāt padomju vara izvērsa intensīvu komunistiskās audzināšanas programmu mācību iestādēs un darbavietās, mērķtiecīgi veidojot paklausīgu un nekritiski domājošu jauno paaudzi, kas nodrošinātu režīma kontinuitāti nākotnē. Liela daļa latviešu jauniešu arī tika izveidoti par režīmam paklausīgiem karjeristiem, pamazām rusificējot viņu domāšanu un mentalitāti, tomēr, par spīti tam, no 60.gadu vidus līdz 80.gadu vidum tieši latviešu jaunatne kļuva par pretošanās kustības kodolu. Jaunieši bija daudz dumpīgāki par saviem vecākiem, kuri jau bija samierinājušies. Daļa jauniešu savu protestu pret padomju režīmu pauda personisku motīvu dēļ, savukārt citi izvirzīja Latvijas tautas un valsts brīvības ideālu.
Padomju režīma neveiksme jauniešu audzināšanā skaidrojama ar to, ka, neskatoties uz totalitāro kontroli, režīms nespēja pilnībā kontrolēt informācijas telpu – daudziem jauniešiem bija pieejamas vecāku slepeni glabātas Latvijas un vācu okupācijas laika grāmatas un preses izdevumi, kā arī Rietumu radiostacijas, turklāt daudzi vecāki un arī skolotāji nebija zaudējuši savu nacionālo stāju un stāstīja savas atmiņas par jaunības gadiem neatkarīgajā Latvijā. Režīms nespēja izkontrolēt visu, ko runā un dara ģimenēs, turklāt tas spītīgi noliedza, ka padomju laikos dzimusī paaudze varētu vērsties pret padomju režīmu pēc savas iekšējās pārliecības un nacionālajiem instinktiem. Tāpēc tika meklēti citi, režīmam tīkamāki iemesli, galvenokārt Rietumu specdienestu formā. Padomju režīms centās noliegt, ka galvenais pretestības iemesls ir nacionālo jūtu ignorēšana un apzināta nīdēšana, kā arī krievu valodas un kultūras uzspiešana visās dzīves jomās. Aiz „visu darbaļaužu solidaritātes” lozunga režīms konsekventi veica genocīdu pret visām Padomju Savienības nekrievu tautām. Pilnīgi dabiski, ka šādos apstākļos latviešu neapmierinātība ar padomju režīmu izpaudās arī naidā pret krieviem un visu krievisko.
Totalitārā režīma apstākļos absolūtais vairums no protesta akcijām tika veiktas slepeni un anonīmi, taču bija arī atklātu protestu gadījumi. Piemēram, 1969.gada 13.aprīlī, protestējot pret padomju karaspēka ievešanu Čehoslovākijā, pie Brīvības pieminekļa pašsadedzināšanās mēģinājumu veica LVU Fizikas un matemātikas fakultātes 5.kursa students Iļja Ripss. Viņš bija komjaunietis un saņēma Ļeņina stipendiju, tomēr, riskējot ar savu karjeru un dzīvību, šādi protestēja pret padomju politiku. Par šo akciju Ripsu izslēdza no universitātes un tiesāja par pretpadomju aģitāciju. Viņš tika ievietots psihiatriskajā slimnīcā, pamatojot, ka viņš slimo ar šizofrēniju un nav spējīgs atbildēt par savu rīcību. Šādi padomju režīms bieži izolēja savus pretiniekus no sabiedrības, lai nacionālistiskie vai citādi režīmam netīkamie uzskati negūtu iespēju izplatīties.
1984.gada jūlijā Minskas Kara tribunāls tiesāja kareivi Zaigi Balodi, kurš, sākot ar 1983.gada jūliju, sarunās ar dienesta biedriem apjūsmoja dzīves apstākļus Kārļa Ulmaņa vadītajā Latvijā un par savas darbības galveno mērķi izvirzīja Latvijas atdalīšanos no Padomju Savienības. Tribunāls Balodi sodīja ar trim gadiem cietumā.
Visbiežāk protests pret padomju varu izpaudās skrejlapu izplatīšanā, dažādu saukļu rakstīšanā, kā arī PSRS un LPSR karogu noraušanā. Tā, piemēram, 1969.gadā naktī uz 21.oktobri Līvānu 1.vidusskolas 11.klases skolēni pilsētā izplatīja apmēram 50 nacionāla satura skrejlapas, izlīmējot tās uz afišu stabiem, veikala durvīm, pilsētas partijas komitejas ēkas un Ļeņina pieminekļa. Kā stāsta viena no šīs akcijas dalībniecēm, tagadējā Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes dekāne Janīna Kursīte: „piedalīties šajā notikumā viņu pamudināja forsētā Līvānu pilsētas industrializācija, kam sekoja iebraucēju skaita palielināšanās, kā arī straujā latviešu valodas vides zušana.”
1971.gada janvārī un februārī Lilija Limane un Vilma Macijevska Preiļos, Maltā, Rēzeknē un Rīgā izplatīja ap 50 ar rakstāmmašīnu drukātas skrejlapas, nosūtot tās pa pastu vairākiem Latvijas vidusskolu vecāko klašu audzēkņu kolektīviem ar aicinājumu organizēties cīņai pret krieviem. Skrejlapās tika pieminēts 1940.gads kā sākums „neierobežotai krievu patvaļai”, latvieši tika aicināti izcelt savu latvietību un ar krieviem nerunāt krieviski. Skrejlapas beigās bija lozungi „Nost krievus!”, „Lai dzīvo latviešu tautas brīvība!” un citi. 1972. gada janvārī abas meitenes tiesāja „par propagandu vai aģitāciju, kas musina uz nacionālo naidu”. Aicinājums fiziski izrēķināties ar krieviem, kā arī nožēla par kaunpilno verdzības jūgu tika pausta Guntas Brantes un Viktora Volkova 1977.gada decembrī izplatītajās aptuveni 100 skrejlapās latviešu un krievu valodā. Brante par šīm darbībām saņēma nosacītu sodu, savukārt Volkovs tika ievietots psihiatriskajā slimnīcā ar diagnozi – plānprātība.
Īpaša patriotisko latviešu jauniešu aktivitāte bija vērojama 1968.–1969.gadā saistībā ar notikumiem Čehoslovākijā, kā arī Latvijas Republikas proklamēšanas piecdesmitgadi 1968.gada 18.novembrī. Šajā datumā, piemēram, Biruta Geidāne Dundagā izplatīja skrejlapas ar neatkarīgās Latvijas karoga zīmējumiem un tekstu, kas atgādināja, ka pirms 50 gadiem proklamēta Latvijas valsts. Tāpat viņa luterāņu baznīcas tornī izkāra pašas gatavoto sarkanbaltsarkano karogu. Šī pati meitene 1969.gadā naktī uz 15.maiju izplatīja skrejlapas ar uzrakstu „Lai dzīvo 15.maijs!” par godu Kārļa Ulmaņa apvērsuma 35.gadadienai. Viņa pie Dundagas Darbaļaužu deputātu padomes izpildkomitejas ēkas arī norāva un sadedzināja PSRS un LPSR karogus, vietā izkarot pašas gatavotos neatkarīgās Latvijas karogus. 1969.gada septembrī Geidāni tiesāja, sodot ar brīvības atņemšanu uz vienu gadu un sešiem mēnešiem.
Jaunieši savu protestu izrādīja arī ar dažādiem uzrakstiem – skolā uz tāfeles, uz dzīvojamo māju sienām vai sētām. Tas bija ātri izpildāms, anonīms un samērā efektīvs veids, kā paust savu sašutumu. Piemēram, 1969.gada 13.maijā uz Eksperimentālās un klīniskās medicīnas institūta ēkas Rīgā parādījās ar dzeltenu krāsu uzkrāsots lozungs: „Ārā padomju okupantus no Čehoslovākijas un Latvijas!” Savukārt 1981.gada 8.novembrī Jelgavā ar trafaretu bija uzkrāsoti 11 pretpadomju satura lozungi. Neviens no šiem gadījumiem netika atklāts. 1969.gada aprīlī Rīgas 2.vidusskolas 9.klases skolnieki Andris Blumbergs un Ojārs Straume skolas mācību telpā bija norāvuši, saplēsuši un samīdījuši Ļeņina portretu.
1980.gada septembrī par „pretpadomju aģitāciju un propagandu” notiesāja Zinautu Stūrmani, kurš no 1977.gada līdz 1980.gadam Cēsīs bija staigājis ar somu, uz kuras bija uzrakstīts „Latvija pār visu”, kā arī sporta kreklu, uz kura muguras bija uzlīmēts Brīvības pieminekļa attēls ar vārdiem „Tēvzemei un brīvībai”.
Bieža parādība bija PSRS un LPSR karogu noraušana. Piemēram, 1981.gada 8.novembrī Daugavpilī un Rīgā bija norauti septiņi karogi, savukārt Jelgavā veseli 40. To pēc čekas ziņām esot izdarījuši skolēni un vietējo rūpnīcu strādnieki. 1969.gadā naktī uz 1.maiju Leonīds Petročenko Daugavpilī norāva un sadedzināja LPSR karogu. 1972.gada 3.jūnijā Andrejs Pūce netālu no Skrīveriem topogrāfiskajā tornī izkāra LPSR karogu, uz kuru ar melnu krāsu bija uzrakstīts lozungs, kas atgādināja par 1941.gada 14.jūnija masveida deportācijām. Viņš arī jau 1971.gada 12.jūlijā Skrīveros bija izkāris neatkarīgās Latvijas karogu, bet kopā ar Fēliksu Nikmani 1972.gada 31.martā izplatījis nacionāla satura skrejlapas Rīgā. Abus jauniešus tiesāja 1972.gada rudenī un sodīja ar cietumsodu.
Vēl biežāka pretestības forma bija nacionāla satura dziesmu dziedāšana un sacerēšana. VDK aģentu ziņojumos bieži ir ziņas par latviešu jauniešiem, kas dziedājuši neatkarīgās Latvijas himnu un nacionāla satura dziesmas. Plašas tautas masas savu pasīvo pretestību demonstrēja arī vienkārši ejot uz kapiem un noliekot svecītes latviešu tautai simboliskos datumos vai arī šim nolūkam izmantojot mirušo piemiņas dienas. Čekistiem nebija efektīvu līdzekļu, kā šādu masveidīgu parādību izskaust. Piemēram, 1968. gada novembrī „mirušo piemiņas dienā” Rīgas Meža kapos vien ieradās ap 70 000 cilvēku, lai noliktu svecītes. Tas izsauca lielu padomju režīma nemieru.
Tās bija masveidīgas stihiskas pretestības kustības, taču netrūka arī organizatoriskas struktūras aktīvai pretestībai. Pēc VDK ziņām katru gadu Latvijas PSR tika likvidētas 5 līdz 12 pretpadomju vai nacionālistiskas grupas. Viens no piemēriem ir Cēsu skolnieku 1966.gadā dibinātā pagrīdes grupa „Lāčplēsis”, kuras dalībnieki vāca kara laika ieročus un munīciju ar mērķi kādreiz tos pielietot padomju varas gāšanai, izmantojot arī Padomju armijā dienošos latviešu tautības karavīrus. Četru gadu laikā grupas dalībnieku skaits pieauga līdz 17 cilvēkiem un 1969.gada 29.jūnijā viņi vecās akmeņlauztuvēs nodeva zvērestu, ka cīnīsies pret komunistu jūgu un par neatkarīgas Latvijas atjaunošanu. 1970.gadā čeka grupas darbību pārtrauca un pret tās vadītāju Gunāru Ostrovski ierosināja krimināllietu par ieroču nelikumīgu glabāšanu. Tāpat Latvijā 60.–70.gados darbojās Latvijas Nacionāldemokrātiskā partija, 70.gados grupas „Zīle” un „Tēvzemei un Brīvībai”, bet 80.gadu sākumā „Jauno latviešu klubs”. Vairākums šo nelegālo grupu dalībnieku bija skolnieki vai augstskolu studenti.
Padomju varas stagnācijas posmā ļoti reti bija gadījumi, kad tika organizētas reālas bruņotas akcijas. Viens no retajiem izņēmumiem ir tā sauktā „Zilberta banda”, kas darbojās no 1977.gada rudens līdz 1978.gada maijam. Viņi līdz arestam izdarīja bruņotus uzbrukumus valsts iestādēm un uzņēmumiem, dedzināja, spridzināja un apšaudīja tos, aizdzina automašīnas, kā arī uzbruka atsevišķiem komunistu līdzskrējējiem, tādējādi realizējot klasisku partizānu karadarbības taktiku. 1978.gada aprīlī viņi Cēsu apkārtnē vairākkārt sabojāja sliežu ceļus, ar mērķi graut padomju režīma saimnieciskos pamatus. 2000.gadā grupas izveidotājs Mārtiņš Zilberts lūdza Latvijas Republikas Augstākajai tiesai viņa grupas dalībniekiem piešķirt nacionālās pretošanās kustības dalībnieku statusu, bet tiesa kaunpilni noraidīja viņa lūgumu, degradējot viņus par vienkāršiem bandītiem. Tas ir necienīgi no Latvijas tiesas puses, jo pēc būtības šī grupa 70.gadu beigās veica to pašu, ko citi partizāni bija darījuši 40. un 50.gados.
Rezumējot jāatzīmē, ka visas referātā minētās protesta akcijas un grupas būtiskas pārmaiņas nepanāca. Jauniešu pretošanās aptvēra visu Latvijas PSR teritoriju, taču tā bija stihiska, jo nebija savstarpējo sakaru un vienojoša centra, kas to koordinētu. Tomēr pretestības kustība parādīja, ka latviešu nacionālais gars vēl nav apdzisis. 3. atmodas gados tas izlauzās uz āru ar jaunu sparu un daudzi no atmodas laikā aktīvajiem latviešu nacionālistiem nāca tieši no padomju stagnācijas laiku jaunatnes disidentu aprindām.
ŠEIT iespējams lejupielādēt manu referātu MS Word formātā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru