otrdiena, 2007. gada 26. jūnijs

» "Pilsoņu diena" un "patriotisms"

Nesen sākušās runas par to, ka Latvijā vajadzētu ieviest "Pilsoņu dienu", kas pēc Naturalizācijas pārvaldes un Tieslietu ministra Gaida Bērziņa (TB/LNNK) domām veicinātu patriotismu un lepnumu par Latvijas pilsonību. Šāda diena jau tiekot atzīmēta ASV, Austrālijā, Igaunijā un citās valstīs. Naturalizācijas pārvaldes priekšniece, masveidīgās naturalizācijas propagandētāja Eiženija Aldermane uzskata, ka šīs dienas mērķis būtu "veicināt patriotismu, pilsonisko līdzdalību un lepnumu par savu valsti." Naturalizācijas pārvaldē jau esot izveidota darba grupa, kas izstrādās konkrētus priekšlikumus par šīs dienas ieviešanu.

It kā jau viss skan ļoti jauki - patriotisms, lepnums par valsti -, tomēr es šeit saskatu būtisku zemūdens akmeni. Ja runā par vārdu "patriotisms", tad attiecībā uz valsti var izšķirt divus patriotisma veidus - etniski valstiskais patriotisms, kas ir raksturīgs mononacionālām valstīm, un pilsoniskais patriotisms, kas ir raksturīgs daudznacionālajām un imigrācijas valstīm. Skaidrs, ka tādas valstis kā ASV (imigrācijas valsts) vai Beļģija (divu tautu valsts) iedzīvotāju lepnumu par valsti var bāzēt tikai uz pilsonisko patriotismu, taču mūsdienās ir novērojama bīstama tendence šo patriotisma veidu uzspiest arī mononacionālām valstīm. Jautājums - ar kādu mērķi?

Mononacionālo valstu iedzīvotāju lepnums par savu valsti balstās uz nacionālistisku etnisko patriotismu. Valsts ir kā nopietnākais līdzeklis tautas nacionālās identitātes aizsardzībai un attīstīšanai, tautas interešu nodrošināšanai. Lepnums par valsti (patriotisms) rodas tad, ja valsts sekmīgi pilda šo savu virsuzdevumu. Valsts ir tautas pašnoteikšanās centienu rezultāts un jau pats valsts eksistences fakts izraisa lepnumu.

Taču mūsdienās arī šajās, vēsturiski mononacionālajās valstīs tiek iepludināti sveši imigranti. Tā tas ir noticis ar Latviju, Vāciju, Angliju, Franciju un daudzām citām, pārsvarā Eiropas valstīm. Un tad kosmopolītiskajiem liberāļiem etniskais patriotisms kļūst par traucēkli, jo tas pretojas tautas atšķaidīšanai ar svešām asinīm. Tieši tāpēc liberālā elite cenšas apkarot šo nacionālistisko etnisko patriotismu un tā vietā propagandē pilsonisko patriotismu, kurā svarīgākais piesaistes elements valstij ir nevis izcelšanās un asinis, bet gan pilsonība.

Ja kosmopolītiskajiem liberāļiem izdosies salauzt etnisko patriotismu, tā vietā tautiešu prātos iedēstot pilsonisko, tad viņiem būs brīvas rokas veco imigrantu "integrēšanā" un jaunu imigrantu iepludināšanā. Tas ir viens no svarīgākajiem multinacionālas imigrācijas valsts būvēšanas instrumentiem - panākt, lai iedzīvotāji savu piesaisti valstij saistītu ar pilsonību nevis izcelšanos un asinīm. Diemžēl, pat daudzi nacionālisti neapzinās etniskā un pilsoniskā patriotisma būtiskās atšķirības, akli jūsmojot par šādām "patriotisma" veicināšanas metodēm. Laiks atvērt acis un padomāt - vai tiešām cilvēki, kas iepriekš izcēlušies tikai ar visa nacionālā apkarošanu, pēkšņi pārvērtušies "patriotos"? Mana atbilde - viņi "patriotismu" izprot fundamentāli savādāk nekā nacionālisti.