Dažādās diskusijās nereti nākas pieskarties arī reliģiskajiem jautājumiem, un tad diskusijas diemžēl bieži mēdz izvērsties par vārdu kaujām starp kristiešiem un pagāniem (dievturiem), tāpēc nolēmu īsumā izklāstīt savas domas šajā jautājumā. Pieņemu, ka līdzīgi varētu domāt daudzi no mums.
Uzreiz teikšu, ka, manuprāt, ir jānošķir trīs dažādas lietas - attieksme pret kristīgo baznīcu kā organizāciju, attieksme pret kristīgo ticību kā reliģiju un attieksme pret kristiešiem kā cilvēkiem.
Mana attieksme pret kristīgo baznīcu ir visai noraidoša, kas pamatojas latviešu tautas vēsturē. Kristīgā ticība Latvijā neizplatījās miermīlīgā ceļā, to 13. gadsimtā šeit ienesa vācu krustneši ar uguni un zobenu. 1199. gadā Romas katoļu pāvests Innocents III izdeva bullu, ar kuru aicināja vāciešus doties krusta karā pret Livonijas "barbaru tautām". Viņš solīja grēku izpirkšanu jebkuram vazaņķim un bandītam, ja vien viņš piekritīs doties krusta karā pret Baltijas pagāniem un izplatīs šajā zemē Romas katoļu baznīcas varu un ticību. Starp citu, šī bulla vēl līdz šai dienai nav attcelta un neesmu arī dzirdējis, ka kāds pāvests būtu atvainojies baltiešiem par 13. gadsimta krusta karu zvērībām.
Ienākot Baltijā, kristīgās baznīcas karakalpi šeit slepkavoja, izvaroja un iznīcināja mūsu senču svētvietas, gan tās fiziski iznīcinot, piemēram, saspridzinot svētakmeņus, nodedzinot svētbirzis un aizberot svētalas, gan apgānot tās, piemēram, uz svētavotiem ierīkojot atejas vai vismaz nosaucot velna vārdā (esat taču ievērojuši, cik daudz Latvijā ir velnakmeņu un velna alu). Varētu, protams, iebilst, ka mūsdienu kristīgā baznīca nav vairs tā kristīgā baznīca, kāda tā bija 13. gadsimtā un mūsdienās tās loma ne tuvu vairs nav tik negatīva, tomēr, ja kristīgā bazīca šeit ir ienākusi šādā ceļā (kuru turklāt vēl līdz šim nav oficiāli nožēlojusi), tad kādas tai var būt morālas tiesības prasīt kaut ko no Latvijas valsts un tautas? Turklāt manā skatījumā nav lielas nozīmes, vai tā ir katoļu, luterāņu vai kāda cita kristīgās ticības novirziena baznīca; visas tās mums ir svešas. Protams, no vēsturiskā viedokļa, vislielākā atbildība gulstas uz katoļu baznīcas pleciem.
Attieksme pret kristīgo ticību: Jāsāk ar to, ka svešas reliģijas uzspiešana, līdzīgi kā svešas valodas, kultūras un mentalitātes uzspiešana, ir viens no tautas pakļaušanas līdzekļiem. Reliģiskā pārliecība jeb pasaulskatījums ir viena no cilvēka identitātes un domāšanas veida sastāvdaļām. Ja izdodas cilvēkam atņemt viņa senču ticību un pievērst savējai, tad šis cilvēks zināmā mērā jau ir pakļauts, jo, pirmkārt, ir pārcirstas viņa saites ar senču tūkstošgadīgajām tradīcijām un, otrkārt, viņa pasaules skatījums ir kļuvis līdzīgs svešā atnācēja pasaules skatījumam. Līdz ar to ir viegli šo pievērsto cilvēku padarīt par vasali, agresora kultūras patērētāju. Pat ja visādi citādi šis reliģiski pārvērstais cilvēks būs visai patriotisks, tad tomēr viņš jutīs zināmas saites un piederību agresora kultūrai.
Ja mums, latviešiem, ir pašiem sava reliģija (pagānisms, kura mūsdienīgo versiju - dievturību - 20. gadsimta pirmajā pusē noformulēja izcilā latviešu garīgā autoritāte - Ernests Brastiņš), kas balstīta uz mūsu senču tūkstošgadīgu pieredzi un cieši saistīta ar šo zemi un tautu, tad kāpēc mums būtu jāpieņem sveša, citas tautas izgudrota un sarakstīta, reliģiska mācība? Ņemot vērā iepriekš manis rakstīto, man kā latviešu nacionālistam tas nekad nebūs saprotams.
Un tomēr, nevar noliegt, ka kristīgajā ticībā iekļautās morālās pamatvērtības ir diezgan tuvas arī dievturības un jebkuras citas morāli veselīgas reliģijas pamatvērtībām. Ja cilvēks savā dzīvē vadās pēc tām, tad viņš pavisam noteikti izveidojas par morāli veselīgu personību. Līdz ar to mana attieksme pret kristiešiem kā cilvēkiem ne tuvu nav tik negatīva, kāda tā, vēsturisko apstākļu dēļ, ir pret kristīgo baznīcu un kristīgo ticību. Pat vēl vairāk - mūsdienu apstākļos pārliecināti kristieši var kļūt par mūsu, latviešu nacionālistu, gandrīz vai vienīgajiem sabiedrotajiem cīņā pret sabiedrības morālo degradāciju un izvirtību propagandu. To lieliski pierāda šodien tik aktuālā cīņa pret homoseksuālisma propagandu. Šajā cīņa pat kristīgā baznīca var kļūt par mūsu sabiedrotajiem. Protams, viņi savu cīņu virspusēji pamatos ar Bībeles pantiem, bet tiem apakšā jau ir tās pašas morālās vērtības, kādas ir arī dievturiem. Vismaz šajā konkrētajā jautājumā noteikti.
Turklāt daudzi latviešu nacionālisti ir arī kristieši. Daudzi izcili latviešu patrioti un sabiedriskie darbinieki ir bijuši kristieši. Jā, varbūt viņiem nav tik ciešas saites ar latviešu senču tūkstošgadīgajām pagāniskajām tradīcijām (lai gan, piemēram, Jāņus reti kurš latvietis vispār nesvin, tātad atsevišķas senču tradīcijas, vismaz virspusēji, vēl ir dzīvas visā tautā), tomēr viņi nenoliedzami ir ar tādu pašu vērtību sistēmu, kāda ir arī latviešu dievturiem. Viņi ir ne mazāki Latvijas patrioti. Un tas ir galvenais. Ja neskaita reliģisko pārliecību, tad visos citos politiskajos jautājumos mēs varam iet vienā frontē. Tāpēc, ja vien nav runa par tīri reliģiskiem jautājumiem, mums, latviešu nacionālistiem, nevajadzētu dalīties pagānos (dievturos) un kristiešos, nevajadzētu savstarpēji strīdēties, jo tas ir tikai mūsu ienaidnieku interesēs. Ja mums ir vienotas vērtības, tad mūsu cīņas ceļš ir kopējs!
Un nobeigumā gribēju pateikt: ja kādam manas, atzīšu - visai tiešās un bezkompromisa, domas kristietības jautājumos ir šķitušas aizskarošas, tad es atvainojos. Kā jau rakstā izklāstīju, vēsturisku apstākļu dēļ mana attieksme pret kristīgo baznīcu ir visai noraidoša, bet patriotiski noskaņotus kristiešus es uzskatu kā savus biedrus cīņā par Latvisku Latviju.
Uzreiz teikšu, ka, manuprāt, ir jānošķir trīs dažādas lietas - attieksme pret kristīgo baznīcu kā organizāciju, attieksme pret kristīgo ticību kā reliģiju un attieksme pret kristiešiem kā cilvēkiem.
Mana attieksme pret kristīgo baznīcu ir visai noraidoša, kas pamatojas latviešu tautas vēsturē. Kristīgā ticība Latvijā neizplatījās miermīlīgā ceļā, to 13. gadsimtā šeit ienesa vācu krustneši ar uguni un zobenu. 1199. gadā Romas katoļu pāvests Innocents III izdeva bullu, ar kuru aicināja vāciešus doties krusta karā pret Livonijas "barbaru tautām". Viņš solīja grēku izpirkšanu jebkuram vazaņķim un bandītam, ja vien viņš piekritīs doties krusta karā pret Baltijas pagāniem un izplatīs šajā zemē Romas katoļu baznīcas varu un ticību. Starp citu, šī bulla vēl līdz šai dienai nav attcelta un neesmu arī dzirdējis, ka kāds pāvests būtu atvainojies baltiešiem par 13. gadsimta krusta karu zvērībām.
Ienākot Baltijā, kristīgās baznīcas karakalpi šeit slepkavoja, izvaroja un iznīcināja mūsu senču svētvietas, gan tās fiziski iznīcinot, piemēram, saspridzinot svētakmeņus, nodedzinot svētbirzis un aizberot svētalas, gan apgānot tās, piemēram, uz svētavotiem ierīkojot atejas vai vismaz nosaucot velna vārdā (esat taču ievērojuši, cik daudz Latvijā ir velnakmeņu un velna alu). Varētu, protams, iebilst, ka mūsdienu kristīgā baznīca nav vairs tā kristīgā baznīca, kāda tā bija 13. gadsimtā un mūsdienās tās loma ne tuvu vairs nav tik negatīva, tomēr, ja kristīgā bazīca šeit ir ienākusi šādā ceļā (kuru turklāt vēl līdz šim nav oficiāli nožēlojusi), tad kādas tai var būt morālas tiesības prasīt kaut ko no Latvijas valsts un tautas? Turklāt manā skatījumā nav lielas nozīmes, vai tā ir katoļu, luterāņu vai kāda cita kristīgās ticības novirziena baznīca; visas tās mums ir svešas. Protams, no vēsturiskā viedokļa, vislielākā atbildība gulstas uz katoļu baznīcas pleciem.
Attieksme pret kristīgo ticību: Jāsāk ar to, ka svešas reliģijas uzspiešana, līdzīgi kā svešas valodas, kultūras un mentalitātes uzspiešana, ir viens no tautas pakļaušanas līdzekļiem. Reliģiskā pārliecība jeb pasaulskatījums ir viena no cilvēka identitātes un domāšanas veida sastāvdaļām. Ja izdodas cilvēkam atņemt viņa senču ticību un pievērst savējai, tad šis cilvēks zināmā mērā jau ir pakļauts, jo, pirmkārt, ir pārcirstas viņa saites ar senču tūkstošgadīgajām tradīcijām un, otrkārt, viņa pasaules skatījums ir kļuvis līdzīgs svešā atnācēja pasaules skatījumam. Līdz ar to ir viegli šo pievērsto cilvēku padarīt par vasali, agresora kultūras patērētāju. Pat ja visādi citādi šis reliģiski pārvērstais cilvēks būs visai patriotisks, tad tomēr viņš jutīs zināmas saites un piederību agresora kultūrai.
Ja mums, latviešiem, ir pašiem sava reliģija (pagānisms, kura mūsdienīgo versiju - dievturību - 20. gadsimta pirmajā pusē noformulēja izcilā latviešu garīgā autoritāte - Ernests Brastiņš), kas balstīta uz mūsu senču tūkstošgadīgu pieredzi un cieši saistīta ar šo zemi un tautu, tad kāpēc mums būtu jāpieņem sveša, citas tautas izgudrota un sarakstīta, reliģiska mācība? Ņemot vērā iepriekš manis rakstīto, man kā latviešu nacionālistam tas nekad nebūs saprotams.
Un tomēr, nevar noliegt, ka kristīgajā ticībā iekļautās morālās pamatvērtības ir diezgan tuvas arī dievturības un jebkuras citas morāli veselīgas reliģijas pamatvērtībām. Ja cilvēks savā dzīvē vadās pēc tām, tad viņš pavisam noteikti izveidojas par morāli veselīgu personību. Līdz ar to mana attieksme pret kristiešiem kā cilvēkiem ne tuvu nav tik negatīva, kāda tā, vēsturisko apstākļu dēļ, ir pret kristīgo baznīcu un kristīgo ticību. Pat vēl vairāk - mūsdienu apstākļos pārliecināti kristieši var kļūt par mūsu, latviešu nacionālistu, gandrīz vai vienīgajiem sabiedrotajiem cīņā pret sabiedrības morālo degradāciju un izvirtību propagandu. To lieliski pierāda šodien tik aktuālā cīņa pret homoseksuālisma propagandu. Šajā cīņa pat kristīgā baznīca var kļūt par mūsu sabiedrotajiem. Protams, viņi savu cīņu virspusēji pamatos ar Bībeles pantiem, bet tiem apakšā jau ir tās pašas morālās vērtības, kādas ir arī dievturiem. Vismaz šajā konkrētajā jautājumā noteikti.
Turklāt daudzi latviešu nacionālisti ir arī kristieši. Daudzi izcili latviešu patrioti un sabiedriskie darbinieki ir bijuši kristieši. Jā, varbūt viņiem nav tik ciešas saites ar latviešu senču tūkstošgadīgajām pagāniskajām tradīcijām (lai gan, piemēram, Jāņus reti kurš latvietis vispār nesvin, tātad atsevišķas senču tradīcijas, vismaz virspusēji, vēl ir dzīvas visā tautā), tomēr viņi nenoliedzami ir ar tādu pašu vērtību sistēmu, kāda ir arī latviešu dievturiem. Viņi ir ne mazāki Latvijas patrioti. Un tas ir galvenais. Ja neskaita reliģisko pārliecību, tad visos citos politiskajos jautājumos mēs varam iet vienā frontē. Tāpēc, ja vien nav runa par tīri reliģiskiem jautājumiem, mums, latviešu nacionālistiem, nevajadzētu dalīties pagānos (dievturos) un kristiešos, nevajadzētu savstarpēji strīdēties, jo tas ir tikai mūsu ienaidnieku interesēs. Ja mums ir vienotas vērtības, tad mūsu cīņas ceļš ir kopējs!
Un nobeigumā gribēju pateikt: ja kādam manas, atzīšu - visai tiešās un bezkompromisa, domas kristietības jautājumos ir šķitušas aizskarošas, tad es atvainojos. Kā jau rakstā izklāstīju, vēsturisku apstākļu dēļ mana attieksme pret kristīgo baznīcu ir visai noraidoša, bet patriotiski noskaņotus kristiešus es uzskatu kā savus biedrus cīņā par Latvisku Latviju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru