ceturtdiena, 2007. gada 4. oktobris

» Trīs konkurējošās „elites”

Dienās, kad Latvijas politikā arvien skaidrāk un asāk iezīmējas cīņa starp diviem grupējumiem, kuras es nosauktu par divām elitēm, mēs bieži aizmirstam, ka viss nemaz nav tik vienkārši. No abu šo grupējumu masu ietekmēšanas ruporiem bieži var nojaust attieksmi - ja tu esi pret „sorosistiem”, tātad tu atbalsti valdošo koalīciju, un otrādi - ja tu kritizē valdošo koalīciju, tātad pats esi „sorosists” vai viņiem pietuvināts. Vai tā tik tiešām ir? .. Patiesībā, ja runājam par Latvijas latviešu sabiedrību, tad var izdalīt vismaz trīs „elites”.

Vispirms atzīmēšu, ko es šī raksta kontekstā apzīmēju ar vārdu „elite”? Tie nav ekonomiski-politiskie grupējumi, vai kalpošana vienas vai otras lielvalsts interešu labā. Tā nav arī „elite” kā intelektuāļu kopa, jo tikai atsevišķas cilvēku grupas vienas vai otras elites iekšienē varētu nodēvēt par intelektuālo eliti. Šī raksta kontekstā ar vārdu „elites” tiek apzīmētas sabiedriski ietekmīgu cilvēku grupas, kuras vieno līdzīgs domāšanas veids un vīzija par to, kādai vajadzētu izskatīties Latvijai. „Elitē” ietilpst ietekmīgi masu mediju darbinieki, politiķi, ietekmīgie uzņēmēji, intelektuāļi, ietekmīgu sabiedrisko organizāciju vadība, augstskolu mācībspēki un zinātnieki, augstākā ierēdniecība un valsts dienestu (ieskaitot armiju un policiju) augstākās amatpersonas, augstas klases sabiedriskie speciālisti un citi sabiedriski aktīvi cilvēki, kuriem ir ietekme uz kādas sabiedrības daļas domāšanu un rīcību.

Lai gan pavisam noteikti šos domāšanas veidus varētu sadalīt arī smalkāk, tomēr Latvijas latviešu eliti es sadalīju trīs pamatgrupās:

1. Kosmopolītiskā elite.

Raksturojums: Tie ir visi sabiedriski ietekmīgie cilvēki, kuru domāšanas veids un pārliecība ir izteikti kosmopolītiska. Bez etniskās identitātes nozīmes nolieguma, kosmopolīti ir arī izteikti vērtību relatīvisti – viņi uzsver, ka nav absolūtu vērtību, bet „viss ir relatīvs”, pakļaujams katra indivīda personīgai izvērtēšanai. Viņi apgalvo, ka „vecās tradīcijas ir tikai iesīkstējuši stereotipi”, tādējādi noliedzot tūkstošiem gadu laikā sabiedrībā izstrādājušās pamatvērtības (ģimene, tauta u.c.), kā arī šo pamatvērtību aizsardzības mehānismus (tradīcijas, valsts u.c.). Īsumā sakot, kosmopolīti ir pārliecināti, ka ir gudrāki par visām iepriekšējām paaudzēm kopā ņemtām.

Ņemot par pamatu šādu domāšanas veidu, kosmopolītisko eliti vieno vēlme Latviju redzēt kā multikulturālu, liberālu "valsti", kuru objektīvi par "valsti" gan varētu vairs dēvēt tikai nosacīti, drīzāk par globālās Rietumu liberālās kultūrtelpas administratīvu vienību. Kosmopolīti lielākā vai mazākā mērā vēlas ierobežot nacionālas valsts suverenitāti par labu pārnacionālo struktūru - transnacionālo korporāciju un starptautisko organizāciju - ietekmes un juridiskās varas pieaugumam. No šīs pārliecības arī izriet vairuma latviešu kosmopolītu pārspīlētais un nekritiskais atbalsts Eiropas Savienībai, turklāt tādai, kas maksimāli paplašinātu savu liberālo un kosmopolītisko dabu, nojaucot vēl atlikušās Eiropas tautu kultūrtelpu robežas. Visbiežāk šie cilvēki arī ir izteikti proamerikāniski (kas gan nenozīmē atbalstu tagadējajai kaujinieciskajai Buša administrācijai), jo Amerikas Savienotās Valstis viņuprāt simbolizē liberālu, multikulturālu sabiedrību, kādu viņi vēlētos ieviest visā pasaulē. Tiesa, radikālākie kosmopolīti jau sen vairs nav apmierināti ar ASV tradicionālā stila liberālismu, kura atliekas vēl vērojamas protestantiskajā morālē un, piemēram, nāvessoda saglabāšanā. Pašā ASV gan šis tradicionālais liberālisms tiek noārdīts visai strauji (tāpat kā Eiropā), vietā nākot Sorosa tipa ultraliberālismam.

Latvijas kosmopolītiskās elites radikālāko spārnu sastāda visi, kuriem ir tuvas tamlīdzīgas idejas, kādas visā pasaulē sludina Džordžs Soross ar savu "atvērto sabiedrību" (nacionālo un tradicionālo vērtību noliegums, tā vietā anarhistiska visatļautība un "tolerance" gan pret svešiniekiem, gan dažādām novirzēm). Tie, pirmkārt, ir tā sauktie "sorosisti", it sevišķi tie, kuriem "atvērtā sabiedrība" ir pārliecības, nevis naudas lieta. Bet kosmopolītiskā elite nebūt neaprobežojas ar "sorosistiem", kuri uzskatāmi tikai par kosmopolītiskās elites radikālāko spārnu. Patiesībā daudz kosmopolītu ir arī ar „sorosistiem” it kā karojošajā „nometnē” – valdošās koalīcijas partijās, piemēram, tādi cilvēki kā Artis Pabriks, Oskars Kastēns, Karina Pētersone un daudzi citi.

Izcelsme: Mūsdienu latviešu kosmopolītiskās elites vecākās un vidējās paaudzes pārstāvji nāk no diviem pirmavotiem. Pirmais no tiem ir "ticīgie" padomju beigu perioda komunisti, kuri tagad komunistisko internacionālismu nomainījuši pret liberālo internacionālismu, piemēram, tādi ir Žaneta Ozoliņa, Mavriks Vulfsons vai Anatolijs Gorbunovs. Ne velti visā pasaulē tieši vidējās un jaunās paaudzes sociālisti ir lielākie liberālā kosmopolītisma atbalstītāji (vecās paaudzes sociālisti deva priekšroku tā sugas brālim - komunistiskajam internacionālismam). Otrais pirmavots ir vidējās un jaunās paaudzes Rietumu latvieši, kuri, padomju laikos dzīvodami Rietumos, jau no mazotnes ir pieņēmuši kosmopolītisko pasaules uztveri kā normu. Šeit kā piemēri būtu minami Kārlis Streips, Nils Muižnieks, Ilze Brands-Kehre un daudzi citi. Latviešu kosmopolītiskās elites jaunākā paaudze savukārt jau ir skolojusies vai nu tepat Latvijā kādā no kosmopolītu pārņemtajām augstskolām/fakultātēm vai arī Rietumu kosmopolītisma akadēmiskajos bastionos, tādos kā Sorosa izveidotajā Centrāleiropas Universitātē Budapeštā.

Ietekmes grupas: Kādas grupas tad ietilpst šajā kosmopolītiskajā elitē? Kā jau rakstīju, radikālākos kosmopolītus pārstāv spēki, kas cieši saistīti ar "Sorosa fonds - Latvija". Tā ir "Delna", "Providus", laikraksts "Diena" un citi ne tik zināmi. Šai grupai pietuvināti ir arī prosorosiskā bijušo un esošo LTV žurnālistu grupa, kas tagad gan nedaudz paplucināta un, iespējams, visai drīz parādīsies jau citā veidolā. Domājot par nākotni, ļoti bīstami ir tas, ka kosmopolītiskais domāšanas veids ir iespiedies gandrīz visās Latvijas augstskolās un to fakultātēs, taču īsti kosmopolītisma bastioni ir LU Sociālo zinātņu fakultāte, Vidzemes augstskola un uz sociālajām zinātnēm orientētās Rīgas Stradiņa universitātes fakultātes, kurās kosmopolītiskie mācībspēki ir ieguvuši absolūtu monopolu. Ja runā par politiskajām partijām, tad kosmopolītu un modernā tipa liberāļu pozīcijas visspēcīgākās ir "Jaunajā laikā" un LC/LPP apvienībā, bet šādas pārliecības cilvēki ir arī Tautas partijā, LSDSP un Saskaņas centrā. Mērenākajam kosmopolītiskās elites spārnam ir pieskaitāma arī bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kura savos darbības gados stipri pavirzījās uz kosmopolītiskā domāšanas veida pusi, tiesa, nezaudējot savu spēcīgo proamerikānisko akcentu. Kā nozīmīgs kosmopolītisko stratēģiju virzītājs darbojas arī Vīķes-Freibergas izveidotā Stratēģiskās analīzes komisija, kuru vada jau pieminētā Žaneta Ozoliņa. Kā ietekmīgi kosmopolītisma lobiji darbojas arī pārnacionālo organizāciju filiāles, piemēram, Eiropas kustība Latvijā. Īpaši aktīvas šajā ziņā ir tā sauktās "cilvēktiesību aizstāvju organizācijas", kā, piemēram, Amnesty International. Savu artavu dod arī Rietumu lielie uzņēmumi, kuri kopīgi Latvijai cenšas uzspiest savus "tolerances" kritērijus.

Zīmīgi, ka kā ļoti spēcīgs kosmopolītisma lobijs Latvijā darbojas ASV vēstniecība, un mazākā mērā arī Rietumeiropas valstu vēstniecības, kuras nekaunas rupji iejaukties Latvijas iekšējās lietās. Tiem, kas zina, ka pašā ASV Soross ir aktīvs Buša administrācijas pretinieks, varētu rasties jautājums, kā gan tas sanāk, ka šeit Latvijā „sorosisti” bieži vien strādā roku rokā ar ASV vēstniecību? Šo jautājumu viens no Latvijā vadošajiem „sorosisma” pētniekiem man izskaidroja visai vienkārši: ja tu aizbrauc uz Āfriku un tur kā vienīgo balto sastop krievu, tad viņš tev būs „savējais”, kaut arī Latvijā viņš būtu pilnīgi pretējā ideoloģiskajā nometnē. Soross ASV var būt Buša opozicionārs, bet šeit Latvijā viņu domāšanas veidi un intereses būs visai saskanīgas.

2. "Pragmatiskā" elite.

Raksturojums: Ja vairums kosmopolītiskās elites pārstāvji tik tiešām ir, lai arī destruktīvas, bet tomēr pārliecības cilvēki, tad tā saucamie "pragmatiķi" izteikti nav nevienas idejas sekotāji. Šādi cilvēki ir bijuši visos laikos visās sabiedrībās. Paši viņi iedomājas, ka ir „zelta vidusceļa” gājēji, jo viņi iebilst pret jebkurām krasām pārmaiņām, kuras varētu izraisīt idejām sekojošo cilvēku aktivitātes. „Pragmatiķi” vienmēr uzskata, ka rīkojas "visapdomīgāk" un "vispragmatiskāk", lai gan visbiežāk tā vienkārši ir vēlme pēc tādas „stabilitātes”, kas neapdraudētu viņu labi iesildītās vietas un agrākos ietekmes iekarojumus. Viņi vienkārši netic vai vairs netic nekādiem ideāliem, tāpēc uzskata visus ideālistus par maksimālistiskiem nemiera cēlājiem. Nereti tagadējie „pragmatiķi” jaunībā ir bijuši ideālisti, bet aiz savas mazspējas vīlušies agrākajos ideālos un tagad nicina jebkuru ideālistu, bet savu turpmāko dzīvi veidojuši pēc iespējas pielāgojoties apstākļiem. Ideālistiskas pārliecības trūkuma dēļ „pragmatiķi” bieži ir kompromisa meistari, kuri vienā brīdī, kad tas ir izdevīgi, var pieslieties kosmopolītu nometnei un bazūnēt par "multikulturālas, atvērtas sabiedrības priekšrocībām", bet citā brīdī tēlot "nacionālos varoņus", aizstāvot valsts intereses un "nacionālo biznesu" (lasīt - savus un savu sugasbrāļu salaupījumus, kuri gūti apkrāpjot tautu). Galējā variantā šāda domāšanas veida cilvēki ir tīri pašlabuma meklētāji, kuru "politiskās pārliecības" vadmotīvs ir alkatība, cinisms un spēja nodot jebko, ja tikai tiek sasniegts kāds personīgs labums. Veidojot personīgo biznesu šādi cilvēki nekaunas izmantojot koruptīvas metodes un vecos blatus.

Izcelsme: Vairums "pragmatiskās" elites nāk no padomju beigu perioda pseidokomunistiem, kas komunistiskajā partijā vai komjaunatnē iestājusies tikai tāpēc, lai attīstītu savu karjeru. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, izmantojot savus padomju laiku amatus un sakarus, viņi sagrāba varu un izveidoja oligarhistiskas struktūras, nosakot valsts politiku un politiskā lunkanuma dēļ akceptējot ASV un Rietumeiropas valstu ieteikto Latvijas liberalizācijas un kosmopolitizācijas virzienu. Jauno "pragmatiskās" elites paaudzi veido šo darboņu bērni, kā arī tie jaunieši, kurus šis 16 gadu oligarhistiskā cinisma periods ir salauzis un padarījis par materiālistiskiem vērtību apātistiem.

Ietekmes grupas: "Pragmatiskās" elites spēks balstās 90o gadu tipa politikā, kad varu bija sadalījuši ekonomiskie grupējumi, visos valsts amatos sabīdot „savējos” (cilvēkus ar līdzīgu domāšanas veidu). Šajā laikā viņi ir ieguvuši ietekmi medijos, inteliģencē u.c. Lai arī šobrīd, cik redzams, tuvojas šāda tipa politikas noriets, tomēr Šķēles, Lemberga, Šlesera un Parex (neminot daudzos sīkākos darboņus) vara vēl ir visai jūtama. Intelektuāli un emocionāli "pragmatiskā" elite šobrīd ir mobilizējusies ap cīņu pret „sorosistu” ietekmes pieaugumu. Šajā cīņā visredzamāk iesaistās Neatkarīgā Rīta Avīze. Spēcīgs "pragmatiskās" elites bastions ir valsts pārvalde (šeit gan „pragmatiķi” arvien vairāk zaudē pozīcijas kosmopolītiem par labu), pašvaldības un uzņēmējdarbība, kur "pragmatiķiem" piemītošais idejiskās pārliecības trūkums dažkārt pat ir nepieciešams. Ja runā par politiskajām partijām, tad visvairāk "pragmatiķu" ir Tautas partijā, ZZS, LC/LPP apvienībā, LSDSP vadībā, kā arī Saskaņas centrā. No TB/LNNK savukārt var minēt tādus cilvēkus kā Jānis Birks un Jānis Straume, kuri parazitē uz vecajiem TB/LNNK nacionālisma lauriem.

3. Nacionālā elite

Raksturojums: Tie ir pārliecības cilvēki, kuri par visu visaugstāk stāda latviešu tautas nacionālās intereses un latviskās identitātes saglabāšanu. Nacionāli noskaņotie latvieši Latviju grib redzēt kā latvisku valsti, kurā latvietis ir neapšaubāms tās saimnieks visās būtiskākajās jomās. Nacionālā elite tā vai citādi cīnās pret jebkuru, kas cenšas apdraudēt latviešu tautas nacionālās intereses - vai tas būtu krievu okupants, pašmāju kangars vai mūsdienu kosmopolīts. Turklāt, tikai tad, ja tauta pieturas pie tradicionālajām vērtībām, ir iespējama tās ilgstoša pastāvēšana un attīstība, līdz ar to nacionālā elite iestājas pret jebkuru, kurš cenšas mazināt tradicionālo vērtības nozīmi. Ne aiz naida pret citādo, bet gan aiz mīlestības pret savu tautu.

1940.gadā nacionālā elite bija noteicošā faktiski visās Latvijas dzīves jomās. Protams, uzņēmējdarbībā un valsts pārvaldē darbojās arī "pragmatiski" domājošie, kuri pielāgojas jebkādiem apstākļiem, taču kopumā valsts politiku noteica nacionālā elite. 30os gados radikālākais nacionālās elites spārns pulcējās ap "Pērkonkrustu", kuram bija samērā liela ietekme armijā, aizsargos, studentu un akadēmiskajā vidē, kā arī atsevišķos medijos. Savukārt mērenākās nacionālās inteliģences galvenais iedvesmotājs un ideju iedzīvinātājs bija Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Taču līdz ar padomju okupāciju viss mainījās – latviešu nacionālā elite tika izkauta karā, nomocīta čekas pagrabos un izsūtīta uz Sibīriju. Atlikušie bija spiesti doties trimdā uz Rietumiem vai mirt partizānu gaitās. Ja "pragmatiskā" elite atrada savu konformistisko vietu padomju režīmā, bet kosmopolītiskā elite vai nu pārskolojās par komunistiskajiem internacionālistiem vai patvērās Rietumu liberālajās zemēs, tad nacionālajai elitei okupācija bija trīskārša traģēdija - pirmkārt, valstiskās neatkarības zaudējums, otrkārt, fiziska iznīcināšana, un, treškārt, pārliecības apspiešana. Padomju okupācijas laikā nacionāli noskaņotajiem latviešiem nebija iespējas ne izplatīt savus ideālus, ne iegūt labu izglītību, tāpēc intelektuāli nacionālā elite noplicinājās. Nacionālās elites idejiskais centrs pārcēlās uz daudzajām trimdas zemēm, kur tas strauji novecoja.

Ar to arī izskaidrojama nacionālās elites neveiksme Atmodas laikā – vienkārši trūka intelektuālā, bet jo sevišķi organizatoriskā potenciāla. Nacionālā elite nevarēja sacensties ne ar „pragmatiskajiem” kažoka metējiem, kuriem padomju režīmā bija ļoti pateicīgi veģetēšanas apstākļi, ne ar ātri transformējušajiem internacionālistiem, tagad jau kosmopolītisko liberāļu formā. Līdz ar to ir pilnīgi loģiski, ka Atmodas laiku tautas cerības par Latviju kā neatkarīgu nacionālu valsti tika pieviltas, jo tie, kas Atmodas un vēlākajos gados nonāca pie varas, nemaz nevēlējās šādu Latvijas attīstības ceļu. Un tomēr, Atmodas laiks ir uzskatāms par mūsdienu latviešu nacionālās elites uzplaukuma laiku. Par spīti visam, daudzi nacionāli noskaņoti latvieši nokļuva gan politikā, gan armijā un Zemessardzē, gan ierēdniecībā. Tāpat uzplauka vai atgriezās no trimdas Rietumos nacionālā inteliģence. Tomēr 90o gadu vidū līdz ar TB/LNNK vadības saplūšanu ar „pragmatiķiem” un kosmopolītisko Rietumu spiediena pastiprināšanos, nacionālā elite pamazām tika izspiesta no visiem Atmodas laiku iekarojumiem. Nacionālisms tika attēlots kā arhaiska pārliecība, kurai „nav vietas 21.gs. Latvijā”. Nacionālisms un nacionālisti tika vajāti ja ne fiziski kā padomju laikos, tad psiholoģiski gan. Mūsdienās nacionālā elite atrodas visai nožēlojamā stāvoklī, jo vecie nacionālisti strauji aiziet viņsaulē, bet izglītības sistēma parūpējas, lai Latvijai tiktu audzināta tikai kosmopolītiski ciniska un politiski apātiska jaunatne. Un tomēr arī mūsdienās daļā latviešu jaunatnes mostas nacionālie instinkti, kuri visbiežāk jānostiprina pašmācības ceļā, jo tikai retajam ir tā laime augt nacionāli noskaņotu vecāku ģimenē, lasīt objektīvu lasāmvielu par politiskajiem un vēstures jautājumiem. Jaunatne, kas šajos grūtajos apstākļos, par spīti informācijas blokādei, atradīs ceļu pie nacionālās vērtību sistēmas, veidos nākotnes latviešu nacionālo eliti un galu galā izcīnīs latviešiem tiesības veidot savu nacionālu valsti.

Izcelsme: Vairums no latviešu nacionālās elites nāk no kara un pēckara laika paaudzes, kura strauji iet viņsaulē. Tie ir vecie leģionāri, nacionālie partizāni, represētie un trimdas latviešu vecākā paaudze. Otra grupa ir Atmodas laiku saviļņotie, kuri pieredzēja laikus, „kad viss tomēr varēja attīstīties savādāk”, kad Latvija varēja attīstīties kā nacionāla valsts. Viņu Atmodas laiku ideāli tika pievilti, bet pārliecība, lai arī bieži dziļi noglabāta sirdī, ir palikusi. Liela daļa no viņiem bija Zemessardzē vai arī kā LNNK, Pilsoņu Kongresa vai kādas mazākas Atmodas laiku nacionālās organizācijas biedri, bet vīlās savās organizācijās, jo pret toreizējo „pragmatiķu” un kosmopolītu veidoto mūri nespēja neko iesākt. Jaunākā nacionālās elites paaudze nāk no jauniešiem, kuriem instinktīvi nav pieņemamas ne pašreizējās „pragmatiskās” valdošās koalīcijas rebes, apzogot un ņirgājoties par tautu, ne arī kosmopolītu Latvijai gatavotā „multikulturālā” nākotne.

Ietekmes grupas: Tās ir dažādas vecā tipa patriotisko latviešu organizācijas – vairākas leģionārus, nacionālos partizānus, trimdas latviešus un represētos apvienojošās organizācijas, kuru biedru skaits un ietekme gan strauji rūk. No medijiem var minēt laikrakstu „DDD” un daļēji arī „Latvijas Avīzi”, kur gan par ideoloģisko ietekmi cīnās visas trīs pieminētās elites. Nacionālās elites pārstāvji ir sastopami arī garīgajā inteliģencē, valodnieku, vēsturnieku un cita profila akadēmiskā personāla vidū. Kā „snaudošos” nacionālās elites pārstāvjus var minēt daudzus nacionāli noskaņotos mazos un vidējos uzņēmējus, jo tikai nacionālisms var piedāvāt veselīgu vidi pilnvērtīgai nacionālās buržuāzijas attīstībai. Ietekmīgu politisko partiju nacionālajai elitei vairs nav palicis. Ir vairākas ārpus Saeimas darbojošās partijas, no kurām perspektīvākā ir „Visu Latvijai!”. Arī TB/LNNK ir saglabājušies vecie Atmodas laiku nacionālisti, kuriem gan acīmredzot vairs nav iespējas būtiski ietekmēt partijas politiku. Arī dažās citās partijās – „Jaunajā laikā” un ZZS – ir atsevišķi cilvēki, kurus varētu pieskaitīt pie nacionālās elites, piemēram, publicists Visvaldis Lācis, ārsts Leopolds Ozoliņš u.c. Kā nozīmīgākās nacionālās jaunatnes organizācijas var minēt Klubu 415 un jau pieminēto „Visu Latvijai!”. Spēcīgākie nacionālās elites jaunatnes pārstāvji ir Jānis Sils, Raivis Dzintars, filozofs Māris Ruks, kā arī vairāki citi vēl ne tik labi pazīstami, kuri varētu ieņemt visai nozīmīgu lomu nākotnes Latvijas politikā, ja vien spēs apvienot latviešu nacionālistus kopīgai cīņai par Latvisku Latviju. Tāpat relatīvi nozīmīgu lomu nacionālo instinktu uzturēšanā spēlē vairākas mūzikas grupas – vīru kopa „Vilki”, „SkyForger” u.c., kā arī daudzas folkloras kopas, kori u.tml.

* * *

Ja mēs aplūkojam Latvijas sabiedrisko eliti, tad noteikti varam atrast cilvēkus, kurus grūti pieskaitīt kādai no iepriekš minētajām trīs grupām. Visbiežāk viņi ir kaut kur pa vidu. Piemēram, visai bieži sastopami gan mērenie kosmopolīti, gan mērenie nacionālisti, kuri jau tik tālu ir samierinājušies, ka vairāk pietuvinājušies "pragmatiķiem". Un otrādi - ir "pragmatiska" rakstura cilvēki, kuri tomēr mazliet sliecas uz kosmopolītisko vai pretēji - nacionālo pusi. Ir arī pavisam dīvaini "hibrīdi" - it kā nacionāli noskaņoti cilvēki, kuri sava vērtību liberālisma dēļ (piemēram, atbalstot tautas izdzīvošanai kaitīgo homoseksuālisma propagandu) ir stipri tuvu tipiski kosmopolītiskajai elitei. Patiesībā "kosmopolītisko eliti" vēl precīzāk būtu dēvēt par kosmopolītiski liberālo eliti, jo 99% gadījumu kosmopolīti ir arī izteikti vērtību liberālisti. Nu, un tad šādus nacionāli noskaņotos vērtību liberālistus laikam būtu jādēvē par liberālnacionālistiem. Kurus cilvēkus tad par tādiem varētu dēvēt? - prosorosiski noskaņoto "šūniņu" TB/LNNK iekšienē, it sevišķi valdes locekli Ilzi Viņķeli. Man kā nacionālkonservatīvam cilvēkam šādus cilvēkus grūti tā nopietni uztvert par "nacionālistiem", bet .. lai nu tā būtu, tāpēc šeit nosaucu viņus par "liberālnacionālistiem".

Kā redzams, to, kuri tagad visu Latvijas politiski aktīvo cilvēku spektru bez kompromisiem sadala divās nometnēs - "sorosistos" un "antisorosistos", skatījums ir visai šaurs un vienpusīgs. Pirmkārt, kosmopolītiskā elite ir daudz plašāka nekā tikai "sorosisti" un, otrkārt, kaut kur blakus vēl ir nacionālā elite, kura, lai arī šobrīd nospiesta uz ceļiem, tomēr vēl jo projām pastāv un negrasās pieņemt kosmopolītu vai "pragmatiķu" izstrādātos Latvijas attīstības modeļus. Viņiem ir sava alternatīva vīzija par to, kādai vajadzētu būt Latvijai. Ja šajā brīdī arī šie cilvēki kritizē valdošo koalīciju par valsts novešanu līdz ekonomiskai, tiesiskai un politiskai krīzei, tad tas nenozīmē, ka viņi ir "sorosisti" vai viņiem pietuvinātie. Vīzijas par Latviju taču ir diametrāli pretējas. .. Vienkārši valdošās koalīcijas bezkaunība ir kļuvusi tik kliedzoša, ka neviens kaut cik domājošs cilvēks nespēj ar to sadzīvot un ir spiests izkliegt savu sāpi.

Raksts publicēts portālā Apollo