otrdiena, 2007. gada 23. oktobris

» Vai tiek veidota jauna liberāla lielpartija?

Kāpēc virsrakstā ietvēru vārdu "lielpartija"? Tāpēc, ka šajā rakstā nebūs runa par kārtējo vietējo ekonomisko grupējumu veidotu potenciālu varas partiju, kas uz kādu saukļu rēķina censtos "iebraukt Saeimā" ar 7 līdz 20 deputātu vietām. Rakstā būs runa par iespējamu politisko apvienību, kura mērķē uz ievērojamu ideoloģisko nišu un vismaz 30-35 deputātu vietām kā minimums. Lai arī Rietumvalstīs ar senām demokrātijas tradīcijām vienai partijai iegūt šādu procentu no deputātu kopskaita nav nekāds brīnums, tomēr Latvijas apstākļos tā būtu dēvējama patiešām par "lielpartiju". Pēdējoreiz Latvijas parlamentārisma vēsturē šādu rezultātu sasniedza "Latvijas ceļš", 5. Saeimā iegūstot 36 deputātu vietas.

Pēdējā gada un it sevišķi pēdējo nedēļu notikumi ne man vienam liek domāt, ka kāds ietekmīgs spēks Latvijas politiskajā telpā lēnām, bet mērķtiecīgi atbrīvo vietu jaunai, spēcīgai partijai. No sabiedrības viedokļa veidotāju (masu mediju, dažādu "ekspertu" un "inteliģences") puses cilvēku zemapziņā apzināti tiek iepotēta doma, ka ir jānāk jaunai politiskai partijai, kas cīnīsies par tiesiskumu un sakārtos valsti. Visbiežāk tas netiek pateikts tieši, bet neapzinātas vai apzinātas gaidas tiek radītas pavisam noteikti. Tieši tāpēc ik pa brīdim uzpeld "baumas" par kāda sabiedrībā populāra cilvēka iespējamo dalību "jaunā partijā". Padomājiet, cik cilvēki jau rīt būtu gatavi skriet uz vēlēšanām un balsot par partiju, kurā kā līdere būtu, piemēram, eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga?

Un rezultāti ir visai jūtami - ikviens, papētot aptauju rezultātus par pilsoņu politiskajām simpātijām, ievēros, ka kaut kur ir "neredzamā masa" - ievērojams skaits cilvēku, kuri nav uzticīgi nevienai no pašlaik publiskajā arēnā spēlējošajām partijām. Protams, tradicionāli to noraksta uz "svārstīgajiem vēlētājiem", taču tik pat labi to var izskaidrot arī savādāk - cilvēku vēlmes pēc spēcīgas alternatīvas pašreizējām varas partijām. Ja cilvēkiem ir noriebusies pašreizējo varas partiju tirgošanās un ciniskā attieksme pret sabiedrību, tad ir jābūt kādam spēkam, kas no šādas neapmierinātības arī iegūst. Ekonomisti teiktu - kur ir pieprasījums, ir jābūt arī piedāvājumam. Bet šāda alternatīva spēka šobrīd nav. Kāds varbūt teiks - "Jaunais laiks". Tad jāatbild ar pretjautājumu - vai pēdējā pusgada laikā "Jaunā laika" reitings ir būtiski audzis? .. Ne tuvu. Tātad to, kuri apzināti virza šīs sabiedriskās simpātijas vai antipātijas, padomā nav "Jaunais laiks" kā pašreizējās valdošās koalīcijas alternatīva. Atliek secināt, ka sabiedriskajā apziņā tiek atbrīvota vieta jaunam politiskajam spēkam, turklāt tādam, kas sabiedrības acīs būtu acīmredzami pārāks pār esošajiem.

Ja ir skaidrs, ka šādam spēkam vieta tiek atbrīvota, tad uzreiz rodas jautājums - kādi cilvēki būs šajā "partijā" un kādu politisko pārliecību viņi pārstāvēs? Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jāapzinās, kas ir tie spēki, kas sabiedrisko domu pamazām gatavo šim notikumam? Jebkuram uzmanīgākam vērotājam būs skaidra atbilde uz šo jautājumu - laikraksts "Diena", LTV Ziņu dienests un nu jau arī telekompānijas TV3 un LNT, interneta portāls DELFI, "Sorosa fonds - Latvija" ar visām tās satelītorganizācijām, ASV vēstniecība Latvijā, eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga un viņai tuvu stāvošie cilvēki, kā arī atsevišķi politiķi jau esošajās partijās. Šie laikam būs tie nopietnākie. Tātad - kas vieno šos spēkus? Kāds uzreiz bildīs "sorosisti!" .. bet lieta, manuprāt, nav tik viennozīmīga. Patiesībā visus šos spēkus un cilvēkus vienojošais faktors ir vairāk vai mazāk kosmopolītiski liberāla pārliecība, ar izteiktām proamerikāniskām un proeiropeiskām simpātijām. "Sorosisti" varbūt ir lielākie priekšplāna bļāvēji, taču viņu loma nav izšķirošā, jo ir vajadzīgs kaut kas vairāk par "sorosistu" histēriķiem, lai radītu patiesu "lielpartiju". Tam ir vajadzīgas spēcīgas un nosvērtas autoritātes, kurām piemīt vismaz šķietams godīgums un kuras sabiedrības acīs ir gatavas cīnīties par tiesiskumu.

No minētā izriet, ka jaunā politiskā spēka kodols tiek veidots no cilvēkiem, par kuriem jau iepriekš vairāku gadu garumā ticis radīts priekšstats kā par gudriem, nosvērtiem, moderniem un pragmatiskiem, bet vienlaikus arī ideālistiskiem cilvēkiem. Nu, piemēram, kā par Štokenbergu, Pabriku, Kristovski, Kalnieti, Čepāni, Endziņu u.c. Tieši tāpēc nederēja "Jaunais laiks", jo cilvēku prātos tas asociējas ar nenosvērtību, bieži arī nekompetenci un kašķīgumu. Bet latviešu vēlētājam tas neder. Ir jāizveido "superkomanda" no "inteliģences" pārstāvjiem un politiskajām autoritātēm, kurus, ja ne formāli, tad vismaz morāli vadītu tāda kalibra persona kā Vaira Vīķe-Freiberga. Turklāt šai komandai Latvija ir jāved tajā virzienā, kurā to vēlas ASV un Rietumeiropas lielvalstu liberālās elites. Vismaz tāds, manuprāt, ir pēdējā laika notikumu scenārija autoru plāns.

Man kā konservatīvam latviešu nacionālistam šāds Latvijas attīstības scenārijs nebūt nešķiet simpātisks, taču viena lieta gan, manuprāt, šajā procesā ir atzīstama - beidzot arī Latvijā partijām ir "jānoslāņojas" pēc ideoloģiskajiem kritērijiem. 90o gadu ekonomisko grupējumu kabatas partiju laiks ir cauri, jo tauta šādu politiku acīmredzami vairs netaisās pieņemt. Kas to nesaprot, un cīnās ar "sorosismu" vecajās ekonomisko grupējumu kategorijās, būs lemts neizbēgamai sakāvei. "Sorosisti" ir konkrētas ideoloģiskās pārliecības radikālais spārns, kuri Latvijas nākotni cenšas zīmēt savas pārliecības krāsās, un, ja mēs nespēsim likt pretī atbilstošu pretsvaru - spēcīgu un godīgu nacionālkonservatīvu partiju, tad Latvija būs lemta šim kosmopolītisko liberāļi izvēlētajam ceļam. Kaut kādas vietējo oligarhu kabatas partijas te nespēs stāvēt pretī, jo tām nav nekāda ideoloģiskā seguma - vien plika naudas vara, uz kuras latviešu vēlētājs ilgi vairs neuzķersies. Domāju, nekļūdīšos, ja teikšu, ka lūzuma punkts ir pienācis.

Prognozējot notikumu tālāko attīstību, domāju, ka situācija Latvijas politiskajā telpā tiks arvien vairāk un vairāk saasināta, lai potenciālais liberāļu politiskais spēks iegūtu pēc iespējas lielāku "neapmierināto tautas masu" atbalstu. Šajā procesā tiks irdinātas valdošās koalīcijas partijas, no kurām psiholoģiskās spriedzes apstākļos pamazām atšķelsies cilvēki, kuri vai nu aizies no politikas, vai arī piedalīsies jaunās "lielpartijas" veidošanā. Šobrīd grūti pateikt, vai Štokenberga avantūra notiek saskaņā ar šo lielāko scenāriju, taču loģika saka priekšā, ka te jābūt sakarībai. Domāju, ka agrāk vai vēlāk jaunajai "lielpartijai" pievienosies liela daļa "Jaunā laika", daļa TB/LNNK (jo iesākumā jaunās "lielpartijas" ideoloģiskā identitāte nemaz nebūs tik skaidra) un LC/LPP, kā arī paprāvs bariņš Tautas partijas biedru. Savi ietekmes aģenti šajās partijās līdz to panīkšanai gan tiks saglabāti, bet nozīmīgākie liberāļu spēki tiks koncentrēti vienuviet. Jāsaka gan, ka nebūt ne visi, kas sākotnēji pievienosies, būs tādi, kas jau no sākta gala ir bijuši ar kosmopolītiski liberālu pārliecību. Daudz būs to, kas pievienosies vispārējā neapmierinātības viļņa skurbumā un tikai vēlāk atklās jaunās partijas patieso ideoloģisko seju.

Ņemot vērā to, ka trīs gadu garumā līdz nākamajām vēlēšanām šādu politisko spriedzi un līdz ar to arī neapmierinātības līmeni uzturēt būs grūti, šī scenārija autori un ar viņiem saistītie sabiedriskās domas veidotāji par katru cenu centīsies panākt jaunas Saeimas vēlēšanas. Skaidrs ir viens - lai kā arī būtu, pašreizējās varas partijas tam nespēs efektīvi pretoties, jo bruks pašas no iekšienes. Turklāt aiz šī jaunā politiskā veidojuma stāv gan ietekmīgi ārvalstu finansētāji (ieskaitot pašu Sorosu), gan pašmāju "pus-oligarhi". Šajos apstākļos nebūtu brīnums, ja jaunā liberāļu "lielpartija" nākamajās Saeimas vēlēšanās (ārkārtas vai neārkārtas) iegūs 30 vai pat 40 deputātu vietas. Tad Latvijai nāksies piedzīvot jaunu liberālisma "šoka terapiju", līdzīgu, kādu tā piedzīvoja pirmās liberālās "lielpartijas" - "Latvijas ceļa" - ziedu laikos. Tikai šoreiz tā būs daudz prasmīgāka no sabiedrisko attiecību viedokļa un līdz ar to arī daudz dziļāk ietekmēs Latvijas sabiedrības pašus pamatus gan ekonomiskā, gan etniskā, gan iedzīvotāju vērtību sistēmas aspektos.

Var jau būt, ka viss iepriekš uzrakstītais ir tikai baumu raisītas fantāzijas, tomēr jādomā - kad tad, ja ne tagad? Lietu dabiskā attīstība saka priekšā, ka Latvijā galu galā tiks izveidota viena spēcīga liberāla, Rietumu ietekmei un "vērtībām" pakļāvīga partija. Vai var būt vēl izdevīgāks brīdis tādas veidošanai kā šis?

Raksts saīsinātā versijā publicēts laikraksta NRA 2007.10.27. numurā