» Demokrātija Lukašenko gaumē

Pirms vēlēšanām Baltkrievijā Latvijas politiskā elite visai bieži nākusi klajā ar nosodījumu Lukašenko režīma veiktajām represijām pret politiskajiem oponentiem. Taču 16. marta notikumi Latvijā sabiedrībai lika pievērst lielāku uzmanību tam, ka arī mūsu politiskās elites demokrātijas izpratne ir visai dīvaina, lai neteiktu vairāk. Liela tautas daļa ir sašutusi un aizvainota par varas elites nožogoto Brīvības pieminekli, kas liedza pat bijušajiem leģionāriem mierīgi nolikt ziedus.

Paceļas jautājums, vai demokrātiskā sabiedrībā bija nepieciešami šādi ierobežojumi, un kā vērtēt varas elites retoriku pret tās politiskajiem oponentiem nacionālajā spārnā? Ar kādām tiesībām varas elite visus, kas 16. marta sakarā nepiekrita tās viedoklim, drīkstēja nozākāt par „neonacistiem”, „provokatoriem” un „Latvijas valsts nodevējiem”, izmantojot arī savu politisko un administratīvo resursu, lai ierobežotu politisko oponentu izteikšanās un pulcēšanās brīvību, bet nepakļāvīgos arestējot? Vai Vīķei-Freibergai, Kalvītim, Pabrikam, Aksenokam u.c. „elites pārstāvjiem” pieder kādas objektīvas tiesības uz patiesības monopolu?

Tieši šī varas elite, kopā ar tai lojālajiem plašsaziņas līdzekļiem, bija sacēlusi histēriju ap 16. martu – latviešu leģionāru atceres dienu. Ar saviem paziņojumiem par draudošajiem „terora aktiem” un centieniem šajā dienā izolēt tautu no tās lielākā svētuma – Brīvības pieminekļa – varas elite uzkurināja kaislības sabiedrībā, bet pēc tam vieglu roku aizliedza pilnīgi visus atceres pasākumus šajā dienā. Turklāt pasākumu rīkošanas atteikumu tā ar nolūku paziņoja tikai tad, kad pārsūdzēt šo lēmumu bija iespējams vairs tikai pēc 16. marta.

Arī Valsts cilvēktiesību birojs atzinis, ka „Rīgas domes komisijas lēmums neatļaut rīkot leģionāru piemiņas un protesta pasākumus 15. un 16. martā pārkāpj Satversmē garantētās tiesības uz pulcēšanās brīvību, un tas ir vērtējams kā neatbilstošs cilvēktiesību principiem.” Birojs norāda uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumiem, kuros „tā ir atzinusi, ka pulcēšanās brīvība uzliek par pienākumu valstij (valsts un pašvaldību iestādēm un amatpersonām) ne tikai pašai patvaļīgi neiejaukties pulcēšanās brīvības īstenošanā, bet arī nodrošināt aizsardzību personu grupām, kas īsteno savu pulcēšanās brīvību, pret citu personu iejaukšanos.”

To, cik tālu Latvijas varas elite ir no šiem cilvēktiesību principiem, spilgti parāda gadījums Liepājā, kad partijas „Nacionālā spēka savienība” biedrs Guntars Landmanis tika aizturēts tikai par to, ka bija atļāvies iziet uz ielas ar Latvijas Republikas karogu rokās. Viņš gāja viens, lai noliktu karogu automašīnas bagāžniekā. Jau tas vien šķiet kā kaut kāds murgs no padomju gadiem, taču tiesas sēdē sekoja pats interesantākais – tiesnese viņam jautāja, vai viņš cienot Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Es atvainojos, bet, vai demokrātiskā valstī kāda cilvēka sodīšana vai nesodīšana drīkst būt atkarīga no viņa attieksmes pret vienu vai otru politiķi? Vai Vairai Vīķei-Freibergai obligāti jābūt katra Latvijas iedzīvotāja elkam? Un pretējā gadījumā cilvēks ir sodāms? ... Guntaram Landmanim piesprieda 50 latu lielu sodu.

Vai demokrātiskā valstī cilvēku tiesības pieminēt savus cīņu biedrus, savus tuviniekus, tiesības paust savus politiskos uzskatus drīkst tikt ierobežotas tikai tāpēc, lai vienai madāmai būtu lielākas izredzes tikt ANO Ģenerālsekretāra amatā? Un tā dēļ visu pārējo valsts iedzīvotāju morālās un politiskās tiesības drīkst iemīt dubļos? Vai visai valstij ir jākalpo vienas personas personisko ambīciju piepildīšanai? Jā, tā tas mēdz notikt ... tikai ne jau demokrātiskās valstīs, par kādu Latvija vēlas dēvēties. Šāds modelis vairāk līdzinās kaimiņu Baltkrievijai vai Krievijai ar tās autoritārajiem vadoņiem.

P.S. Es biju pirmais, kas jau 16. marta rītā tika aizturēts. Par ko? ... Par to, ka miermīlīgā piketā pie Ārlietu ministrijas paudu savu sašutumu ar varas elites attieksmi pret leģionāru atceres dienas pasākumiem un Brīvības pieminekļa iežogošanu. Īsāk sakot – tiku aizturēts par no varas elites atšķirīgiem politiskajiem uzskatiem.

Plašāk par 16. marta leģionāru piemiņas dienas tradīciju.