Jau kopš 1952. gada trimdā, bet vēlāk arī pašā Latvijā, 16. marts latviešiem asociējas ar Latviešu leģionu un leģionāriem – tā ir latviešu leģionāru atceres diena. Taču pēdējos gados šī diena arvien vairāk iegūst vēl vienu papildus nozīmi kā latviešu nacionālā spīta diena, kad daudzi latviešu nacionālisti pauž savu neapmierinātību ar valsts varas necienīgo attieksmi pret Latviešu leģionu, nacionālistiem un valdošo antinacionālo politiku vispār. Kāpēc tā sanācis un kāpēc tieši šī diena?
Trimdā latviešu leģionāri 16. martā varēja atcerēties kritušos biedrus bez jebkādiem pārmetumiem „nacisma glorifikācijā”. Latvijā pirmo reizi 16. martu kā Latviešu leģiona piemiņas dienu atzīmēja 1990. gadā. 1998. gadā 16. marts tika noteikts kā oficiāla piemiņas diena, taču šajā gadā arī sākās masīva Krievijas propagandas kampaņa, lai diskriditētu Latvijas starptautisko tēlu, 16. marta atzīmēšanu saistot ar „nacisma glorifikāciju”. Gļēvi pakļaujoties Krievijas un tās 5. kolonnas spiedienam, valdošā elite aizvien naidīgāk skatījās uz šo datumu un tā atzīmētājiem un 2000. gadā svītroja no atzīmējamo dienu saraksta. Pret militārpersonām un amatpersonām, kuras tomēr uzdrošinājās 16. martā kopā ar leģionāriem iet atceres gājienā līdz Brīvības piemineklim, tika izvērstas represijas un kaunināšana „Latvijas starptautiskā tēla diskreditēšanā”. Tāpat tika izdarīts spiediens uz leģionāru organizācijām un 2002. gadā arī tās atteicās no oficiālu gājienu rīkošanas 16. martā, pieminot savus kritušos biedrus vienkārši kolektīvi noliekot ziedus.
Taču gājienu rīkošanas stafeti pārņēma patriotiskā jaunā paaudze – leģionāru bērni, mazbērni un citi leģionāru godinātāji no tādām organizācijām kā Klubs 415, Latvijas Nacionālā fronte, Fonds „Latvietis”, Nacionālā Spēka Savienība, „Visu Latvijai!” u.c. Arī daļa leģionāru nepiekrita savu organizāciju vadības nostājai un turpināja kopā ar jauniešiem iet gājienos. Atļaujas gājieniem netika dotas (izņemot 2005. gadu), policija aizturēja aizsargu vai citās formās tērptos atsevišķus leģionāru dienas gājiena dalībniekus, taču, par spīti tam, gājieni notika. Bet līdz ar šo valdošās varas attieksmes pasliktināšanos, palielinājās arī patriotu spītība pretoties šim politiskās elites spiedienam, kā arī pieaugošajām balsīm no pašpasludināto „antifašistu” rindām, kuri solīja dažādas provokācijas, lai 16. marta gājiens tiktu aizliegts. 16. marts izvērtās par emocionālu, propagandas un reizēm pat fizisku cīņu starp latviešu patriotiem, okupantu „antifašistiem” un valdošo eliti kaut kur pa vidu.
Kulmināciju šī cīņa sasniedza 2006. gada 16.martā, kad izvērtās vēl neredzēta kaunināšanas un dezinformācijas kampaņa no valdošās elites puses, ap Brīvības pieminekli tika uzsliets žogs, bet policija, vienās rindās ar okupantu huligāniem, apturēja gājienu un aizturēja daudzus desmitus latviešu un arī ārzemju nacionālistu, kuri bija atbraukuši atbalstīt latviešu patriotu cīņu par taisnību. Tikai šajā brīdī tā īsti sapratām, kurā frontes pusē ir valdošā elite. Mūsdienās tik ļoti pietrūkstošais patriotisms tiek apkarots ar pašas Latvijas varas iestāžu rokām, jauni latviešu patrioti tiek bāzti aiz restēm, kamēr sirpjotās okupantu atvases apmierinātībā ņirdz – gan par latviešu patriotu nedienām, gan latviešu varas vīru gļēvumu. Tautu, kurai ir gļēvi vadoņi, ir viegli pakļaut ar šantāžas palīdzību.
Tieši tas liek apgalvot, ka 16. marts, blakus leģiona atceres dienai, ir ieguvis jaunu simbolismu, kuru Nacionālās Spēka savienības priekšsēdētājs Viktors Birze ir nosaucis par „latviešu nacionālās pašapziņas dienu”. Nav citas dienas, kurā tik spilgti izpaustos okupantu, valdošās elites un latviešu patriotu konfrontējošās vīzijas par to, kādai būtu jābūt Latvijai. Latviešu patrioti Latviju grib redzēt kā lepnu, monokulturālu un latvisku valsti, kurā latvietis ir kungs un saimnieks. Okupanti un pašu kangari ir nostājušies šim ideālam ceļā, taču nekas nav mūžīgs.
Tiksimies visi 16. martā, jo leģionāri ir mūsu tautas varoņi!
Plašāk par 16. marta leģionāru piemiņas dienas tradīciju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru