piektdiena, 2007. gada 23. februāris

» Vai Latviju Eirovīzijā pārstāvēs dziesma krievu valodā?

Nu jau vairākus gadus īpaši vairs nesekoju līdzi Eirovīzijas ikgadējiem dziesmu konkursiem, taču šogad manu uzmanību piesaistīja apstāklis, ka Latvijas atlases konkursā piedalās arī dziesma krievu valodā – Intara Busuļa „Gonki” – kurai turklāt ir reālas izredzes uz uzvaru un sekojošu došanos uz „lielo” Eirovīzijas finālu Helsinkos kā Latvijas „pārstāvei”.

Esam jau samierinājušies ar to, ka pārstāvēt Latviju uz Eirovīziju dodas dziesmas angļu valodā, kaut gan tas ir pilnīgi aplami, jo Latviju pārstāvošai dziesmai, tāpat kā jebkam citam, būtu jāreprezentē latviskums – latviešu mentalitāti, kultūru, tradīcijas un, protams, valodu. Kāda interese skatīties dziesmu konkursu, kurā gandrīz visas Eiropas valstis pārstāv dziesmas angļu valodā, it kā visu Eiropu apdzīvotu angļi? Tiesa, vairākas Eiropas valstis, piemēram, Francija, Spānija, arī citas, vēl nav zaudējušas savu nacionālo pašlepnumu un arī uz kosmopolītisma pārpilno Eirovīzijas dziesmu konkursu sūta dziesmas savā dzimtajā valodā. Diemžēl latviešiem šāda nacionālā pašlepnuma trūkst.

Jā, Eirovīzija pavisam noteikti nav tas kvalitatīvākais kultūras pasākums, kurā „reklamēt” savu valsti, tomēr nevar neņemt vērā faktu, ka šo dziemsu konkursu vēro simtiem miljoni cilvēku visā Eiropā un arī ārpus tās. Valstij, it sevišķi mazai valstij kā Latvija, ir jāizmanto katra izdevība, lai uzrunātu šādu milzīgu cilvēku daudzumu, pastāstot par sevi un savu identitāti, tai skaitā ar dziesmas palīdzību. Bet ko Eiropai par Latviju pavēstīs dziesma krievu valodā, kuru turklāt dzied latvietis? ... To, ka Latvijā ir divkopienu sabiedrība, kurā latvieši pamazām pārņem krievu kultūru un mentalitāti. Neizglītotāks eiropietis padomās, ka Latvija tikai tāda krievu zeme vien ir. Ar angļiem vai itāļiem (šogad Eirovīzijas Latvijas nacionālajā atlasē piedalās arī dziesma itāļu valodā) mūs neviens nesajauks, taču ar krieviem gan. Daudziem eiropiešiem vēl jo projām zemapziņā stāv „bijusī Padomju Savienība”, kura asociējas ar krieviem.

Varētu vēl saprast, ja dziesmas izpildītājs pats būtu Latvijas krievs – neviens tādam nevarētu liegt piedalīties, taču dziesmas izpildītājs ir latvietis, tiesa, acīmredzot, tikai nosaukuma pēc, dvēselē viņam nav nekā no latvieša, ja nu vienīgi kalpības gars. Intars Busulis jau agrāk izcēlies ar savu kosmopolītisko prokrieviskumu, 2005. gadā piedaloties (un arī uzvarot) krievu kultūras ikgadējajā „uzlidojumā” Jūrmalai – konkursā „Jaunais vilnis”. Lai nu paliek Intars Busulis, tādi atrodas katrā tautā, taču Latvijas skatītājiem un klausītājiem jau nu vajadzētu apdomāt – vai viņi tiešām grib, lai simtiem miljonu eiropiešu priekšā viņus pārstāv krieviski dziedošs kosmopolīts? Diemžēl viņam ir reālas izredzes, jo viņa dziesmu augsti novērtējusi žūrija un jāņem vērā arī apstāklis, ka daudzi Latvijas krievi balsos par šo dziesmu tikai tāpēc, ka tā ir krievu valodā, savukārt latviešu balsis sadalīsies.