Lielākai daļai jauniešu 14.februāris jeb Valentīndiena asociējas ar „mīlestības dienu”, taču man šī diena saistās ar pavisam cita veida simbolismu – Valentīndiena, tāpat kā „Helovīns” un citi līdzīgi nesenajā pagātnē no rietumiem ievazāti svētki, ir tikai kārtējais pasaules kultūras unifikācijas un kosmopolitizēšanas izpausmes veids.
Jau kopš senseniem laikiem pasaules iedzīvotāji ir sagrupējušies ciltīs, vēlāk tautās un nācijās. Līdzās valodai un vēsturei, katras tautas viena no būtiskākajām identitātes sastāvdaļām ir tās unikālā, no citām tautām atšķirīgā, kultūra un tradīcijas, kuras veidojušās pamatojoties uz tautas pieredzi konkrētajos dzīves apstākļos tās tēvzemē. Tautas ģenētiskā izcelsme, valoda, vēsture un kultūra kopā veido tautas mentalitāti.
Ja kāda no šīm identitātes un mentalitātes pamatsastāvdaļām iet bojā vai tiek sakropļota, tad tauta vispirms garīgi un tad arī fiziski iet bojā. Nav pat svarīgi, vai tā vienkārši izmirst vai tiek asimilēta, bet rezultāts ir viens – tauta izbeidz savu pastāvēšanu. Tieši tāpēc veselīgas un lepnas tautas tik ļoti cenšas nosargāt savu valodu, savu vēsturisko apziņu un savu kultūru. Bez tā tauta vairs nav nekas vairāk kā konkrētā teritorijā dzīvojošs pūlis. Kā teicis Rainis: „Neviena tauta nevēlas mirt kā tauta un atdzimt kā proletariāts.”
Un tomēr, mūsdienu globalizācijas apstākļos tautām aizvien grūtāk ir nosargāt šos savus identitātes balstus. Kultūra ir tā, kas bieži vien cieš pirmā – sākam skatīties svešas filmas (kuras ražo Holivudas kinoindustrija), lasām svešas grāmatas (kuras ir tā sauktie „bestselleri” ASV tirgū), ēdam svešus ēdienus (kurā gan valstī nav Makdonaldi!), svinām svešus svētkus (Valentīndiena, Helovīns u.c.) u.t.t. Ja tas notiek nelielā apmērā – citu kultūru iepazīšanas nolūkos – tad tas tikai paplašina cilvēka redzesloku un ļaunumu nedara, taču, ja svešais sāk dominēt pār savējo, tad gluži likumsakarīgi tu pats kļūsti par „svešo”, jo tavā apziņā pārsvaru ņēmusi sveša pieredze un vērtības.
Globālā „kultūras produkcija” tiek ražota „vidējam pasaules patērētājam”, vairumā gadījumu tajā atspoguļojas amerikāniskais dzīvesveids un pasaules uztvere. Līdz ar to šādā unificētā vispasaules kultūrvidē dzīvojošs indivīds iepazīstas un pieņem tieši šādu dzīvesveidu un pasaules uztveri. Savas tautas kultūra, vēsturiskā apziņa un beigu beigās arī valoda viņam kļūst sveša, nederīga, pat apgrūtinoša. Un tā šis cilvēks tautai ir zudis – tas kļuvis par „pasaules pilsoni”, kurš ēd vienus ēdienus, domā vienādas domas, svin vienus un tos pašus svētkus ar miljoniem citu cilvēku no visām pasaules malām. Bieži vien šie cilvēki kļūst par aktīviem savas tautas vēsturiskās apziņas un tradīciju nīdētājiem. Tādējādi globālā kultūrvide agresīvi un strauji iznīcina pasaules tautu kultūru dažādību – pasaule kļūst vienveidīga un līdz ar to arī neinteresanta. Un liela daļa no mums pašiem pieliek pie tā savu roku.
Jau kopš senseniem laikiem pasaules iedzīvotāji ir sagrupējušies ciltīs, vēlāk tautās un nācijās. Līdzās valodai un vēsturei, katras tautas viena no būtiskākajām identitātes sastāvdaļām ir tās unikālā, no citām tautām atšķirīgā, kultūra un tradīcijas, kuras veidojušās pamatojoties uz tautas pieredzi konkrētajos dzīves apstākļos tās tēvzemē. Tautas ģenētiskā izcelsme, valoda, vēsture un kultūra kopā veido tautas mentalitāti.
Ja kāda no šīm identitātes un mentalitātes pamatsastāvdaļām iet bojā vai tiek sakropļota, tad tauta vispirms garīgi un tad arī fiziski iet bojā. Nav pat svarīgi, vai tā vienkārši izmirst vai tiek asimilēta, bet rezultāts ir viens – tauta izbeidz savu pastāvēšanu. Tieši tāpēc veselīgas un lepnas tautas tik ļoti cenšas nosargāt savu valodu, savu vēsturisko apziņu un savu kultūru. Bez tā tauta vairs nav nekas vairāk kā konkrētā teritorijā dzīvojošs pūlis. Kā teicis Rainis: „Neviena tauta nevēlas mirt kā tauta un atdzimt kā proletariāts.”
Un tomēr, mūsdienu globalizācijas apstākļos tautām aizvien grūtāk ir nosargāt šos savus identitātes balstus. Kultūra ir tā, kas bieži vien cieš pirmā – sākam skatīties svešas filmas (kuras ražo Holivudas kinoindustrija), lasām svešas grāmatas (kuras ir tā sauktie „bestselleri” ASV tirgū), ēdam svešus ēdienus (kurā gan valstī nav Makdonaldi!), svinām svešus svētkus (Valentīndiena, Helovīns u.c.) u.t.t. Ja tas notiek nelielā apmērā – citu kultūru iepazīšanas nolūkos – tad tas tikai paplašina cilvēka redzesloku un ļaunumu nedara, taču, ja svešais sāk dominēt pār savējo, tad gluži likumsakarīgi tu pats kļūsti par „svešo”, jo tavā apziņā pārsvaru ņēmusi sveša pieredze un vērtības.
Globālā „kultūras produkcija” tiek ražota „vidējam pasaules patērētājam”, vairumā gadījumu tajā atspoguļojas amerikāniskais dzīvesveids un pasaules uztvere. Līdz ar to šādā unificētā vispasaules kultūrvidē dzīvojošs indivīds iepazīstas un pieņem tieši šādu dzīvesveidu un pasaules uztveri. Savas tautas kultūra, vēsturiskā apziņa un beigu beigās arī valoda viņam kļūst sveša, nederīga, pat apgrūtinoša. Un tā šis cilvēks tautai ir zudis – tas kļuvis par „pasaules pilsoni”, kurš ēd vienus ēdienus, domā vienādas domas, svin vienus un tos pašus svētkus ar miljoniem citu cilvēku no visām pasaules malām. Bieži vien šie cilvēki kļūst par aktīviem savas tautas vēsturiskās apziņas un tradīciju nīdētājiem. Tādējādi globālā kultūrvide agresīvi un strauji iznīcina pasaules tautu kultūru dažādību – pasaule kļūst vienveidīga un līdz ar to arī neinteresanta. Un liela daļa no mums pašiem pieliek pie tā savu roku.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru