otrdiena, 2007. gada 13. februāris

» Valentīndienas simbolisms

Lielākai daļai jauniešu 14.februāris jeb Valentīndiena asociējas ar „mīlestības dienu”, taču man šī diena saistās ar pavisam cita veida simbolismu – Valentīndiena, tāpat kā „Helovīns” un citi līdzīgi nesenajā pagātnē no rietumiem ievazāti svētki, ir tikai kārtējais pasaules kultūras unifikācijas un kosmopolitizēšanas izpausmes veids.

Jau kopš senseniem laikiem pasaules iedzīvotāji ir sagrupējušies ciltīs, vēlāk tautās un nācijās. Līdzās valodai un vēsturei, katras tautas viena no būtiskākajām identitātes sastāvdaļām ir tās unikālā, no citām tautām atšķirīgā, kultūra un tradīcijas, kuras veidojušās pamatojoties uz tautas pieredzi konkrētajos dzīves apstākļos tās tēvzemē. Tautas ģenētiskā izcelsme, valoda, vēsture un kultūra kopā veido tautas mentalitāti.

ceturtdiena, 2007. gada 8. februāris

» Abrenes un tās nozagšanas vēsture

Runājot par Latvijas morālajām tiesībām uz tai 1944. gadā atņemtajām zemēm – t.s. Abrenes apriņķi –, daudzi apgalvo, ka 1920. gada Latvijas – Krievijas Miera līgumā šīs zemes tika iekļautas Latvijas teritorijā tikai tāpēc, ka Latvijai bija nepieciešams tolaik svarīgais dzelzceļa mezgls, kas atradās Abrenes pilsētā. Tā gluži nav taisnība. Tiesa, dzelzceļa mezgls pavisam noteikti bija nozīmīgs faktors Latvijas vēlmē iegūt šo teritoriju, tomēr ļoti svarīgs arguments par labu Abrenes nonākšanai Latvijas teritorijā bija vēsturiskā šīs teritorijas piederība latviešu cilšu apdzīvotajām zemēm.

» -17 grādu salā 40 minūtes puspliki pie Saeimas pret Abrenes atdošanu

Jānis Iesalnieks

otrdiena, 2006. gada 7. novembris

» Valdošais režīms pret latviešu tautu

Tiesas prāva pret nacionāli orientētās avīzes “DDD” redaktori Līgu Muzikanti, kā arī rakstu autoriem Aivaru Gardu un Ilzi Liepu kārtējo reizi nodemonstrēja valdošās kosmopolītiski liberālās varas elites cīņas metodes pret saviem ideoloģiskajiem oponentiem. Absurdas administratīvās un kriminālās apsūdzības ir tikai viens no veidiem kā šī “elite” jau 15 gadus cīnās pret cilvēkiem un organizācijām, kuras par visu visaugstāk tur latvietību un latviešu tautas izdzīvošanas intereses. Atliek tikai atgādināt pēdējo gadu spilgtākās šīs zemiskās cīņas epizodes – gan administratīvie, gan pat kriminālie procesi pret LNF un NSS aktīvistiem par tādiem “noziegumiem” (?!), kā vārdu “okupanti” vai “žīds” lietošanu, kā arī aicinājumiem okupantiem atgriezties dzimtenē, administratīvā tiesvedība pret “Visu Latvijai!” līderi Raivi Dzintaru par PSRS karoga simbolisku sadedzināšanu 17. jūnijā, administratīvie procesi pret cilvēkiem, kuri šogad 16. martā uzdrīkstējās (iedomājieties tikai !) spītēt valdošajai varai un godināt latviešu leģionārus.

otrdiena, 2006. gada 20. jūnijs

» Bez cīņas nebūs Latviskas Latvijas!

Latvija. 2035. gads.

Jau kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā pie Latvijas „stūres” ir bijusi lielākā vai mazākā mērā kosmopolītiski un liberāli noskaņota varas elite. Partijas gan ir nākušas un gājušas, atspoguļojot vietējo un ārvalstu oligarhu varas cīņu, taču kopējā virzība ir palikusi nemainīga – Latvija neatlaidīgi ir tikusi veidota par liberālu, multikulturālu valsti. Par „valsti” to gan var saukt visai nosacīti – patiesībā Latvija ir izveidota vien par globālā, mulikulturālā „ciema” administratīvi teritoriālo vienību, kuras suverenitāte ir tikai fikcija tautas acu aizmālēšanai.

pirmdiena, 2006. gada 20. marts

» Demokrātija Lukašenko gaumē

Pirms vēlēšanām Baltkrievijā Latvijas politiskā elite visai bieži nākusi klajā ar nosodījumu Lukašenko režīma veiktajām represijām pret politiskajiem oponentiem. Taču 16. marta notikumi Latvijā sabiedrībai lika pievērst lielāku uzmanību tam, ka arī mūsu politiskās elites demokrātijas izpratne ir visai dīvaina, lai neteiktu vairāk. Liela tautas daļa ir sašutusi un aizvainota par varas elites nožogoto Brīvības pieminekli, kas liedza pat bijušajiem leģionāriem mierīgi nolikt ziedus.

Paceļas jautājums, vai demokrātiskā sabiedrībā bija nepieciešami šādi ierobežojumi, un kā vērtēt varas elites retoriku pret tās politiskajiem oponentiem nacionālajā spārnā? Ar kādām tiesībām varas elite visus, kas 16. marta sakarā nepiekrita tās viedoklim, drīkstēja nozākāt par „neonacistiem”, „provokatoriem” un „Latvijas valsts nodevējiem”, izmantojot arī savu politisko un administratīvo resursu, lai ierobežotu politisko oponentu izteikšanās un pulcēšanās brīvību, bet nepakļāvīgos arestējot? Vai Vīķei-Freibergai, Kalvītim, Pabrikam, Aksenokam u.c. „elites pārstāvjiem” pieder kādas objektīvas tiesības uz patiesības monopolu?

ceturtdiena, 2006. gada 16. marts

» Fotoreportāža: Brīvība aiz žoga un policistu ķēdēm


16. marta rītu Latvija sagaida ar varas elites nekaunības "augstāko pilotāžu" - tautas svētuma, Brīvības pieminekļa, iežogošanu.

trešdiena, 2005. gada 14. decembris

» Nepilsoņu repatriācija kā abpusēji izdevīga sadarbība

Mana runa apvienības "Visu Latvijai!" rīkotajā jauniešu konferencē "Latvija ir mūsu!" 2005. gada 14. decembrī:

Labvakar, manas runas tēma ir „Nepilsoņu repatriācija kā abpusēji izdevīga sadarbība”, kas cieši saistīta ar mūsdienu Latvijā ik pa laikam aktualizēto dekolonizācijas ideju. Kā es to saprotu? Manuprāt, Latvijas valstij būtu jāpalīdz izbraukt no Latvijas visiem tiem cittautiešiem, kuri šeit jūtas apspiesti un nekad neatbalstītu Latviju kā latviešu pārvaldītu valsti, savukārt palikušie – Latvijai lojālie cittautieši – pamazām tiktu asimilēti latviešu sabiedrībā.

pirmdiena, 2005. gada 12. septembris

» Vai Latvijai ir "pienākums" uzņemt vēl vairāk imigrantu?

Pēdējā mēneša laikā, sakarā ar augusta sākumā Latvijā nelegāli ieceļojušajiem somāliešiem, kuri, iespējams, nemaz nav somālieši, bet gan etiopieši, arī Latvijā aktualizējies jautājums, kas Eiropas bagātajās valstīs ir aktuāls nu jau vairākas desmitgades, – imigrācija no ārpuseiropas nabadzīgajām valstīm, it sevišķi Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem.

sestdiena, 2005. gada 16. jūlijs

» Imigrācija kā terorismu veicinošs faktors

Jau vairākus gadus pasauli regulāri pāršalc ziņas par arvien jauniem nežēlīgiem un daudzu cilvēku upurus prasošiem terora aktiem, kurus paveikuši islāma ekstrēmisti. 2001. gada 11. septembrī Ņujorkā un Vašingtonā, 2002. gada 12. oktobrī Bali, 2004. gada 11. martā Madridē un nu arī 7. jūlijā Londonā. Visiem šiem un arī daudziem citiem mazākiem terora aktiem ir viena kopīga iezīme — tos pastrādājuši teroristi, kas jau ilgstoši dzīvojuši šajās zemēs un bieži viņiem pat bijusi šo attiecīgo valstu pilsonība.