Pēdējā mēneša laikā, sakarā ar augusta sākumā Latvijā nelegāli ieceļojušajiem somāliešiem, kuri, iespējams, nemaz nav somālieši, bet gan etiopieši, arī Latvijā aktualizējies jautājums, kas Eiropas bagātajās valstīs ir aktuāls nu jau vairākas desmitgades, – imigrācija no ārpuseiropas nabadzīgajām valstīm, it sevišķi Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem.
Atgādināšu, ka augusta sākumā Latvijā nelegāli ieradās septiņi somālieši, tagad gan atklājies, ka viņi varētu būt nevis no Somālijas, kur jau ilgstoši norisinās karš, bet gan no kaimiņvalsts – Etiopijas. Ja viņi tik tiešām snieguši nepatiesu informāciju par savas izcelsmes zemi, tad motivācija šādai rīcībai noteikti būs bijusi atvieglināt savas iespējas iegūt bēgļa statusu, jo, ja izrādīsies, ka viņi ir no Etiopijas nevis karu plosītās Somālijas, tad viņu izredzes iegūt bēgļa statusu, un līdz ar to arī uzturēšanās atļauju, būs visai nelielas. Lai gan viņu galamērķis acīmredzot bijusi pārtikusī un plašas sociālās garantijas nodrošinošā Zviedrija, tomēr nesen izskanēja informācija, ka viņi pieprasījuši bēgļu statusu šeit pat, Latvijā, tādējādi cerot palikt vismaz Eiropas Savienības iekšienē.
Jau uzreiz pēc viņu ierašanās vairākos Latvijas masu medijos izvērtās neliela kampaņa sabiedrības iežēlināšanai pret šiem nelegāli ieceļojušajiem cilvēkiem. Tika apgalvots, ka Latvijai ir “pienākums” uzņemt daļu no tās bēgļu masas, kas lielā skaitā pamet savu dzimteni Āfrikā, Āzijā vai Tuvajos Austrumos un dodas uz Eiropu miera vai labākas dzīves meklējumos. Karš, vajāšanas un trūkums esot šos cilvēkus izdzinis no viņu mājām un viņi mums jāuzņem savējās. Neņemos šajā rakstā izanalizēt to, cik ļoti vainīgas pie tā ir Eiropas bijušās koloniālvalstis, tomēr viennozīmīgi varu teikt – Latvija pie tā vainīga nav. Kāpēc mums būtu “pienākums” uzņemties atbildību par to, kur nav mūsu vainas? Turklāt zinot, ka, uzņemot šos bēgļus, kuri gan vairumā gadījumu ir vienkārši ekonomiskie migranti, mēs uzkrausim sev uz kakla veselu gūzmu problēmu, ar kurām tagad cīnās bagātās Eiropas valstis, – ieceļojušo imigrantu pašsegregēšanās, nevēlēšanās strādāt, noziedzības pieaugums, vispārējā drošības līmeņa pazemināšanās un nu jau arī terorisms. Vai mums tas viss ir vajadzīgs? Bet tieši tas kļūst par to Eiropas valstu ikdienu, kuras uzņēmušas lielu skaitu “bēgļu”.
Vai Latvijai trūkst pašai savu problēmu, kuras risināt? Jau šobrīd vesela 1/3 no Latvijas iedzīvotājiem ir imigranti, padomju laikos iebraukušie. Vai Latvijai tiešām būtu jāuzņem vēl vairāk imigrantu, turklāt tādu, kuri nekad neintegrēsies Latvijas sabiedrībā – ne tikai sava krasi atšķirīgā ārējā izskata dēļ, bet arī krasās mentalitāšu atšķirības dēļ. Mums jau tā rodas milzīgas problēmas, cenšoties integrēt padomju gados Latvijā ieceļojušos krievus, baltkrievus, ukraiņus u.tml. Tagad jau tiek atzīts, ka viņu integrācija faktiski ir izgāzusies. Taču, ko mēs darīsim, ja mums nāksies integrēt no latviešiem salīdzinoši daudz atšķirīgākos citu rasu imigrantus? ... Ja tas nav izdevies pat Eiropas lielajām nācijām, kuru valodas imigranti tomēr apgūst, lai arī visādi citādi paliek tādi paši, kādi bijuši, ar to pašu domāšanas veidu, kāds valda viņu barbariskajās dzimtenēs.
Kāds varbūt iebildīs, ka “tie taču ir tikai septiņi cilvēki”, “kāpēc nepalīdzēt viņiem”. Bet pēc šiem septiņiem sekos citi. Latvijai arvien vairāk attīstoties, vairs ilgi nebūs jāgaida līdz arī Latvija kļūs par šo “bēgļu” galamērķi. Pēc desmit – divdesmit gadiem tie vairs nebūs septiņi cilvēki, bet jau vairāki tūkstoši. Līdz ko šeit izveidosies pirmās šo imigrantu kopienas, viņu skaits pieaugs ģeometriskā progresijā. Un naivs ir tas, kas domā, ka šie cilvēki mācīsies latviešu valodu un cienīs Latviju tādu, kāda tā ir. Viņi prasīs savas “tiesības'', un, ja mēs vilcināsimies viņiem tās dot, sekos terors un nemieri. Viņi centīsies Latviju pārveidot “pēc sava ģīmja un līdzības”. Piemēri tālu nav jāmeklē, atliek vien aplūkot pēdējo gadu notikumus Rietumeiropas valstīs, kuru lielpilsētās jau tagad izveidojušies lieli imigrantu geto rajoni, kuros vietējiem iedzīvotājiem atrasties ir bīstami. Vairākās Eiropas lielpilsētās jau tagad eiropiešu izcelsmes iedzīvotāji ir mazākumā. Vai mēs to pašu gribam arī Latvijā? Nē, tāpēc jau laikus mums svešzemnieku imigrācijai ir jāpasaka stingrs “Nē!”.
Cits varbūt iebildīs, ka arī latvieši taču savulaik ir devušies bēgļu gaitās, it sevišķi pēc otrā pasaules kara. Jā, taču latvieši vienmēr ir veiksmīgi iekļāvušies mītnes zemes sabiedrībā, latvieši nekad nav bijis slogs un nepatikšanu radītāji, kā tas ir ar Āfrikas un Tuvo Austrumu izcelsmes imigrantiem ne tikai Eiropā, bet arī Amerikā. Latvieši vienmēr ir atdarījuši to mītnes zemēm ar savu cieņu un vienmēr smagi strādājuši, lai ne tikai nebūtu kā sociāls slogs, bet tieši otrādi – varētu sastādīt mītnes zemes intelektuālo un profesionālo eliti. Latvieši nevienam nav parādā un nav Latvijas “pienākums” uzņemt bēgļus, kas vēlāk var radīt lielas sociālas problēmas.
Raksts publicēts portālā DELFI
Atgādināšu, ka augusta sākumā Latvijā nelegāli ieradās septiņi somālieši, tagad gan atklājies, ka viņi varētu būt nevis no Somālijas, kur jau ilgstoši norisinās karš, bet gan no kaimiņvalsts – Etiopijas. Ja viņi tik tiešām snieguši nepatiesu informāciju par savas izcelsmes zemi, tad motivācija šādai rīcībai noteikti būs bijusi atvieglināt savas iespējas iegūt bēgļa statusu, jo, ja izrādīsies, ka viņi ir no Etiopijas nevis karu plosītās Somālijas, tad viņu izredzes iegūt bēgļa statusu, un līdz ar to arī uzturēšanās atļauju, būs visai nelielas. Lai gan viņu galamērķis acīmredzot bijusi pārtikusī un plašas sociālās garantijas nodrošinošā Zviedrija, tomēr nesen izskanēja informācija, ka viņi pieprasījuši bēgļu statusu šeit pat, Latvijā, tādējādi cerot palikt vismaz Eiropas Savienības iekšienē.
Jau uzreiz pēc viņu ierašanās vairākos Latvijas masu medijos izvērtās neliela kampaņa sabiedrības iežēlināšanai pret šiem nelegāli ieceļojušajiem cilvēkiem. Tika apgalvots, ka Latvijai ir “pienākums” uzņemt daļu no tās bēgļu masas, kas lielā skaitā pamet savu dzimteni Āfrikā, Āzijā vai Tuvajos Austrumos un dodas uz Eiropu miera vai labākas dzīves meklējumos. Karš, vajāšanas un trūkums esot šos cilvēkus izdzinis no viņu mājām un viņi mums jāuzņem savējās. Neņemos šajā rakstā izanalizēt to, cik ļoti vainīgas pie tā ir Eiropas bijušās koloniālvalstis, tomēr viennozīmīgi varu teikt – Latvija pie tā vainīga nav. Kāpēc mums būtu “pienākums” uzņemties atbildību par to, kur nav mūsu vainas? Turklāt zinot, ka, uzņemot šos bēgļus, kuri gan vairumā gadījumu ir vienkārši ekonomiskie migranti, mēs uzkrausim sev uz kakla veselu gūzmu problēmu, ar kurām tagad cīnās bagātās Eiropas valstis, – ieceļojušo imigrantu pašsegregēšanās, nevēlēšanās strādāt, noziedzības pieaugums, vispārējā drošības līmeņa pazemināšanās un nu jau arī terorisms. Vai mums tas viss ir vajadzīgs? Bet tieši tas kļūst par to Eiropas valstu ikdienu, kuras uzņēmušas lielu skaitu “bēgļu”.
Vai Latvijai trūkst pašai savu problēmu, kuras risināt? Jau šobrīd vesela 1/3 no Latvijas iedzīvotājiem ir imigranti, padomju laikos iebraukušie. Vai Latvijai tiešām būtu jāuzņem vēl vairāk imigrantu, turklāt tādu, kuri nekad neintegrēsies Latvijas sabiedrībā – ne tikai sava krasi atšķirīgā ārējā izskata dēļ, bet arī krasās mentalitāšu atšķirības dēļ. Mums jau tā rodas milzīgas problēmas, cenšoties integrēt padomju gados Latvijā ieceļojušos krievus, baltkrievus, ukraiņus u.tml. Tagad jau tiek atzīts, ka viņu integrācija faktiski ir izgāzusies. Taču, ko mēs darīsim, ja mums nāksies integrēt no latviešiem salīdzinoši daudz atšķirīgākos citu rasu imigrantus? ... Ja tas nav izdevies pat Eiropas lielajām nācijām, kuru valodas imigranti tomēr apgūst, lai arī visādi citādi paliek tādi paši, kādi bijuši, ar to pašu domāšanas veidu, kāds valda viņu barbariskajās dzimtenēs.
Kāds varbūt iebildīs, ka “tie taču ir tikai septiņi cilvēki”, “kāpēc nepalīdzēt viņiem”. Bet pēc šiem septiņiem sekos citi. Latvijai arvien vairāk attīstoties, vairs ilgi nebūs jāgaida līdz arī Latvija kļūs par šo “bēgļu” galamērķi. Pēc desmit – divdesmit gadiem tie vairs nebūs septiņi cilvēki, bet jau vairāki tūkstoši. Līdz ko šeit izveidosies pirmās šo imigrantu kopienas, viņu skaits pieaugs ģeometriskā progresijā. Un naivs ir tas, kas domā, ka šie cilvēki mācīsies latviešu valodu un cienīs Latviju tādu, kāda tā ir. Viņi prasīs savas “tiesības'', un, ja mēs vilcināsimies viņiem tās dot, sekos terors un nemieri. Viņi centīsies Latviju pārveidot “pēc sava ģīmja un līdzības”. Piemēri tālu nav jāmeklē, atliek vien aplūkot pēdējo gadu notikumus Rietumeiropas valstīs, kuru lielpilsētās jau tagad izveidojušies lieli imigrantu geto rajoni, kuros vietējiem iedzīvotājiem atrasties ir bīstami. Vairākās Eiropas lielpilsētās jau tagad eiropiešu izcelsmes iedzīvotāji ir mazākumā. Vai mēs to pašu gribam arī Latvijā? Nē, tāpēc jau laikus mums svešzemnieku imigrācijai ir jāpasaka stingrs “Nē!”.
Cits varbūt iebildīs, ka arī latvieši taču savulaik ir devušies bēgļu gaitās, it sevišķi pēc otrā pasaules kara. Jā, taču latvieši vienmēr ir veiksmīgi iekļāvušies mītnes zemes sabiedrībā, latvieši nekad nav bijis slogs un nepatikšanu radītāji, kā tas ir ar Āfrikas un Tuvo Austrumu izcelsmes imigrantiem ne tikai Eiropā, bet arī Amerikā. Latvieši vienmēr ir atdarījuši to mītnes zemēm ar savu cieņu un vienmēr smagi strādājuši, lai ne tikai nebūtu kā sociāls slogs, bet tieši otrādi – varētu sastādīt mītnes zemes intelektuālo un profesionālo eliti. Latvieši nevienam nav parādā un nav Latvijas “pienākums” uzņemt bēgļus, kas vēlāk var radīt lielas sociālas problēmas.
Raksts publicēts portālā DELFI
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru