sestdiena, 2005. gada 16. jūlijs

» Imigrācija kā terorismu veicinošs faktors

Jau vairākus gadus pasauli regulāri pāršalc ziņas par arvien jauniem nežēlīgiem un daudzu cilvēku upurus prasošiem terora aktiem, kurus paveikuši islāma ekstrēmisti. 2001. gada 11. septembrī Ņujorkā un Vašingtonā, 2002. gada 12. oktobrī Bali, 2004. gada 11. martā Madridē un nu arī 7. jūlijā Londonā. Visiem šiem un arī daudziem citiem mazākiem terora aktiem ir viena kopīga iezīme — tos pastrādājuši teroristi, kas jau ilgstoši dzīvojuši šajās zemēs un bieži viņiem pat bijusi šo attiecīgo valstu pilsonība.

Lielākā daļa 11. septembra terora aktā vainoto bija bāzējušies Hamburgā Vācijā, bet pēc tam pārcēlušies uz ASV un arī tur nodzīvojuši kādu laiku. 11. marta Madrides terora aktu izpildītāji bija Spānijā dzīvojoši marokāņi un tunisieši — islāma fundamentālisti. Arī Londonas policija jau paziņojusi, ka nesenos terora aktus visticamāk veikuši vairāki pakistānieši — Lielbritānijas pilsoņi, kuri visi dzimuši Lielbritānijā. Lielbritānijas mediji un sabiedrība paudusi šoku par «pašu mājās izaudzinātajiem teroristiem pašnāvniekiem», nespējot saprast, kas šos «parastos britu jauniešus» padarījis par fanātiskiem teroristiem. Bet, vai tie bija «parasti britu jaunieši»? Nē, tie bija otrās paaudzes musulmaņu imigranti. Lielbritānijas sabiedrība būtībā samaksāja par savu atvērtību un toleranci pret imigrantu un to pēcteču «citādajām vērtībām».

Rodas jautājums — kāpēc Rietumvalstis savā teritorijā ielaiž, atļauj dzīvot un iegūt pilsonību vai pat tajās izaug cilvēki, kas pat neslēpj savu ekstrēmo islāmistisko pārliecību un centienus šajās zemēs nodibināt «islāma valstis», kā tas bija, piemēram, ar 11. marta Madrides teroristu «garīgo tēvu» — radikāli noskaņoto imamu Temsamani Džadu Hikhamu? Viņš, tāpat kā daudzi citi līdzīgi islāma garīdznieki, tai skaitā arī Lielbritānijā, atklāti sludina mācību, kas ir ne tikvien pretrunā ar cilvēktiesībām un citām eiropiešu vērtībām, bet atklāti kurina reliģisko naidu, aicina uz teroru un «svēto karu». Eiropas valstis nemaz necentās atbilstoši vērsties pret šādiem cilvēkiem, kas noveda arī pie attiecīga rezultāta — terora un asinsizliešanas pašā Eiropas viducī.

Taču problēmas sakne nav teroristos un to «garīgajos tēvos». Kur rodas šie teroristi? Eiropā jau tagad dzīvo vairāki desmiti miljoni islāma imigrantu, kuri Eiropas lielpilsētās veido savus «geto» rajonus, kuros valda viņu izcelsmes zemju valoda un paražas, kas visbiežāk ir pretrunā ar eiropeiskajām vērtībām. Un viņu vidū arvien spēcīgāk nostiprinās radikālo islāmistu idejas, kuras viņi nepārtraukti smeļas gan no vietējiem mullām, gan no arābu satelītkanāliem. Pat mērenie islāma garīdznieki, tādi kā Amsterdamas Abdels Eilahs, sāk atzīt, ka «Eiropā ieceļojošo musulmaņu vidū pieņemas spēkā radikāls noskaņojums, jo viņi nespēj piemēroties vietējai videi.» Jau pieminētie Londonas spridzinātāji tam ir lielisks piemērs. Par kādu gan «integrāciju» un «eiropeisko vērtību» pārņemšanu šeit var runāt?!

Šādas musulmaņu imigrantu pašsegregēšanās sekas izpaužas ne tikai terora aktos, tās izpaužas arī politiskajās slepkavībās un slepkavošanas draudos pret tiem pazīstamiem cilvēkiem, vai tie būtu politiķi vai mākslinieki, kas atļāvušies iebilst pret Eiropas pakāpenisku islāmizēšanos. Piemēram, pagājušā gada novembrī Nīderlandē izraisījās plašs skandāls un pat nemieri pēc tam, kad kāds radikālais islāmists noslepkavoja režisoru Teo van Gogu par to, ka tas bija uzņēmis īsfilmu «Pakļaušanās», kurā stāstīts par sievietes pazemojošo stāvokli musulmaņu ģimenē, vardarbību u. c. ar cilvēktiesībām nesavienojamām lietām, kas plaši tiek piekoptas musulmaņu ģimenēs visā Eiropā. Šī slepkavība izraisīja vardarbības eskalāciju ne tikai Nīderlandē, bet arī ārpus tās.

Ne vienmēr tas nonāk līdz reālai slepkavībai, taču Eiropas politiķiem, kas uzdrošinājušies vērsties pret islāmu un tā radikāļiem, draudi dzīvībai jau kļuvuši par ikdienu. Sabiedrībā cienīti cilvēki Eiropā vairs nevar justies droši, ka kādu dienu viņiem neuzbruks kāds islāma fanātiķis un nenoslepkavos «Allāha vārdā» tikai par to, ka šis cilvēks publiski aizstāvējis pilsonisko sabiedrību, cilvēktiesības u. c. tradicionālās Eiropas vērtības.

Katru gadu Eiropā ierodas aptuveni miljons cilvēku, daudziem no kuriem tādi vārdi kā «demokrātija», «tiesiskums», «humānisms» un «cilvēktiesības» ir pilnīgi sveši. Viņi nāk no zemēm, kur šādas lietas nepazīst vai arī tās ir deklarētas taču nefunkcionē. Būtu jau labi, ja, atbraukuši uz Eiropu, arī viņi iepazītu un pieņemtu šīs idejas. Taču notiek pilnīgi pretējais — bieži viņi pašiem eiropiešiem uzspiež savu izpratni par kārtību, kādai būtu jāvalda sabiedrībā.

Ja šai problēmai ātri netiks rasts risinājums, ierobežojot imigrāciju un izraidot jau esošos imigrantu radikāļus, būs vēl daudzas madrides un londonas, vēl daudzi teo van gogi. Vēl ir iespējams pasargāt Eiropu no tās vērtību telpas pilnīgas iznīcināšanas. Bet tad, kad Eiropas iedzīvotāju vairākumu sastādīs faktiski vēl viduslaikos dzīvojoši, pašsegregējušies imigranti un viņu pēcteči, tāda Eiropa, kādu to pazīstam mēs — humāna, pārtikusi un tiesiska –, būs mirusi … uz visiem laikiem!

Raksts publicēts portālā Apollo

Ar pilnu pētījuma tekstu (uz 13 lpp.) varat iepazīties ŠEIT