Nu jau aizvadīts 1. jūlijs - diena, kas šogad negaidīti izraisīja plašu rezonansi dēļ Ulda Freimaņa pieteiktā gājiena par godu Rīgas atbrīvošanai no boļševikiem 1941. gada 1. jūlijā. Tā kā šis notikums izraisīja arī plašas diskusijas nacionālistu vidē, tad centīšos īsumā izskaidrot to viedokli, kuru šī notikuma sakarā pauda partija "Visu Latvijai!" un Latviešu nacionālistu klubs - ka latviešu nacionālistiem nebūtu jāpiedalās šādā pasākumā.
Pirmkārt, par vēsturi. Jā, ir taisnība, ka 1941. gada jūnija beigās un jūlija sākumā latviešu nacionālā pretošanās kustība daudzās Latvijas vietās boļševikus padzina vēl vairākas stundas un citur pat dienas pirms vācu armijas ienākšanas. Boļševiku padzīšana no Latvijas izbeidza drūmāko periodu latviešu tautas vēsturē - Baigo gadu - un šis notikums nenoliedzami ir pozitīvi vērtējams. Nenoliedzams ir arī fakts, ka boļševiku padzīšana paglāba no Sibīrijas un citām represijām desmitiem tūkstošus latviešu.
Taču medaļai ir arī otra puse - līdz ar boļševiku padzīšanu Latvija nokļuva citu svešzemnieku - vāciešu - varā, kuri arī veica represijas ne tikai pret Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem, bet arī pret latviešiem. Fakts ir tāds, ka 1941. gada 1. jūlijs neatnesa latviešiem brīvību, bet gan jaunu okupāciju. Iespējams, šī okupācija pret latviešiem bija saudzīgāka nekā boļševiku piekoptais terors, taču tā tik un tā bija okupācija. Brīva tauta, ar savu pašapziņu un pašlepnumu, nekad nemērīs, vai viens kungs ir bijis labāks par otru kungu. Kungs ir un paliek kungs. Viena kunga nomaiņa ar citu kungu nav un nevar būt svinams notikums. Tas attiecas kā uz 13. oktobri un 9. maiju, tā arī uz 1. jūliju. Īsts latvietis, un pirmkārt jau latviešu nacionālists, nekad neatzīmēs šādus datumus, jo uzskatīs to zem sava goda.
Par 13. oktobri un 9. maiju latviešu nacionālistu vidū tā kā domstarpību nav - pret šo datumu atzīmēšanu asi ir iestājušās visas nacionālistu organizācijas un grupas, ieskaitot "Visu Latvijai!" un Latviešu nacionālistu klubu. Tad kāpēc attieksme pret 1. jūliju dažiem ir citāda? Man tam ir savs izskaidrojums - 2. pasaules kara notikumu dēļ daļā latviešu vēl joprojām vācietis tiek uzskatīts par "mazāko ļaunumu" - sabiedroto cīņā pret boļševikiem. Vēsturiski tā tas bija, taču šodien mēs zinām to, ko nezināja latvieši 1941. gada 1. jūlijā - ka Hitlera plānos nebija brīva, neatkarīga Latvija. Vai mums šodien, pēc 70 gadiem, būtu jāatkarto to dienu maldīgā sajūsma par vāciešiem kā "atbrīvotājiem"? Šodien taču mēs zinām, ka viņi tādi nebija. Mēs zinām, ka jau dažus mēnešus pēc vāciešu ienākšanas izveidojās latviešu nacionālās pretestības grupas. Starp citu, viens no šādas pretošanās grupas dalībniekiem bija pirmskara Pērkonkrusta vadītājs Gustavs Celmiņš - cilvēks, kas mūsdienu radikālajiem nacionālistiem it kā skaitās liela autoritāte. Vācieši viņu ieslodzīja koncentrācijas nometnē .. tādi bija šie "atbrīvotāji".
Ir vēl daži iemesli daļas latviešu atšķirīgajai attieksmei pret 1. jūliju. Pirmkārt, tā ir vēlme iespītēt krieviem par viņu svinībām 13. oktobrī un 9. maijā. Otrkārt, tā ir vēlme iespītēt valdošajai elitei par viņu divkosīgo attieksmi pret abiem okupantiem. Nez kāpēc 9. maijs un 13. oktobris netiek aizliegti ar visiem iespējamiem līdzekļiem? Nu, lūk, tad nu daži latviešu nacionālisti uzskata, ka, atzīmējot 1. jūliju, mēs iespītēsim gan krieviem, gan valdošajai elitei. Bet tā nav veselīga nacionālisma izpausme - kaut ko darīt tikai lai iespītētu krieviem un elitei. Veselīgs jeb pozitīvais nacionālisms balstās uz latvieša pašlepnumu - uz apziņu, ka tikai pats latvietis var būt Latvijas kungs. Uz šādu nacionālisma izpratni balstās "Visu Latvijai!" un Latviešu nacionālistu kluba ideoloģija, nevis uz kompleksainu iespītēšanu kādam. Latvietim "atbrīvošanas" diena ir 11. novembris - diena, kad latvieši no Rīgas padzina krievu-vācu (Bermonta-Golca) spēkus. 9. maijā, 13. oktobrī un arī 1. jūlijā viens okupants tikai nomainīja otru, un pašlepnam latvietim šajās dienās nav ko atzīmēt.
Turklāt jāņem vērā arī apstāklis, ka, neatkarīgi no rīkotāju patiesās motivācijas, kaut kā atzīmēšana 1. jūlijā neizbēgami tiks sasaistīta ar nacistu okupācijas slavināšanu. Šāda birka latviešu nacionālistiem nevar nest neko labu. Šāda birka var tikai bremzēt mūsu iespējas kaut ko reāli mainīt Latvijā latviešiem vēlamajā virzienā. Ir jāapzinās, ka 1. jūlijā rīkot gājienu par godu "Rīgas atbrīvošanai" nozīmē liet ūdeni uz mūsu ienaidnieku propagandas dzirnavām.
Es iestājos par latviešiem kā kungiem, nevis pazemīgiem "mazāk ļaunā" okupanta meklētājiem.
Jānis Iesalnieks
"Visu Latvijai!" valdes loceklis
P.S. No juridiskā viedokļa policijas rīcība šodien, aizturot pasākuma dalībniekus ar aizbildinājumu, ka nav ieradies pasākuma pieteicējs (jo pati policija viņu iepriekš aizturējusi), bija nelikumīga. Pēc pozitīva tiesas sprieduma tā dara tikai policejiskās valstīs.
Pirmkārt, par vēsturi. Jā, ir taisnība, ka 1941. gada jūnija beigās un jūlija sākumā latviešu nacionālā pretošanās kustība daudzās Latvijas vietās boļševikus padzina vēl vairākas stundas un citur pat dienas pirms vācu armijas ienākšanas. Boļševiku padzīšana no Latvijas izbeidza drūmāko periodu latviešu tautas vēsturē - Baigo gadu - un šis notikums nenoliedzami ir pozitīvi vērtējams. Nenoliedzams ir arī fakts, ka boļševiku padzīšana paglāba no Sibīrijas un citām represijām desmitiem tūkstošus latviešu.
Taču medaļai ir arī otra puse - līdz ar boļševiku padzīšanu Latvija nokļuva citu svešzemnieku - vāciešu - varā, kuri arī veica represijas ne tikai pret Latvijā dzīvojošajiem cittautiešiem, bet arī pret latviešiem. Fakts ir tāds, ka 1941. gada 1. jūlijs neatnesa latviešiem brīvību, bet gan jaunu okupāciju. Iespējams, šī okupācija pret latviešiem bija saudzīgāka nekā boļševiku piekoptais terors, taču tā tik un tā bija okupācija. Brīva tauta, ar savu pašapziņu un pašlepnumu, nekad nemērīs, vai viens kungs ir bijis labāks par otru kungu. Kungs ir un paliek kungs. Viena kunga nomaiņa ar citu kungu nav un nevar būt svinams notikums. Tas attiecas kā uz 13. oktobri un 9. maiju, tā arī uz 1. jūliju. Īsts latvietis, un pirmkārt jau latviešu nacionālists, nekad neatzīmēs šādus datumus, jo uzskatīs to zem sava goda.
Par 13. oktobri un 9. maiju latviešu nacionālistu vidū tā kā domstarpību nav - pret šo datumu atzīmēšanu asi ir iestājušās visas nacionālistu organizācijas un grupas, ieskaitot "Visu Latvijai!" un Latviešu nacionālistu klubu. Tad kāpēc attieksme pret 1. jūliju dažiem ir citāda? Man tam ir savs izskaidrojums - 2. pasaules kara notikumu dēļ daļā latviešu vēl joprojām vācietis tiek uzskatīts par "mazāko ļaunumu" - sabiedroto cīņā pret boļševikiem. Vēsturiski tā tas bija, taču šodien mēs zinām to, ko nezināja latvieši 1941. gada 1. jūlijā - ka Hitlera plānos nebija brīva, neatkarīga Latvija. Vai mums šodien, pēc 70 gadiem, būtu jāatkarto to dienu maldīgā sajūsma par vāciešiem kā "atbrīvotājiem"? Šodien taču mēs zinām, ka viņi tādi nebija. Mēs zinām, ka jau dažus mēnešus pēc vāciešu ienākšanas izveidojās latviešu nacionālās pretestības grupas. Starp citu, viens no šādas pretošanās grupas dalībniekiem bija pirmskara Pērkonkrusta vadītājs Gustavs Celmiņš - cilvēks, kas mūsdienu radikālajiem nacionālistiem it kā skaitās liela autoritāte. Vācieši viņu ieslodzīja koncentrācijas nometnē .. tādi bija šie "atbrīvotāji".
Ir vēl daži iemesli daļas latviešu atšķirīgajai attieksmei pret 1. jūliju. Pirmkārt, tā ir vēlme iespītēt krieviem par viņu svinībām 13. oktobrī un 9. maijā. Otrkārt, tā ir vēlme iespītēt valdošajai elitei par viņu divkosīgo attieksmi pret abiem okupantiem. Nez kāpēc 9. maijs un 13. oktobris netiek aizliegti ar visiem iespējamiem līdzekļiem? Nu, lūk, tad nu daži latviešu nacionālisti uzskata, ka, atzīmējot 1. jūliju, mēs iespītēsim gan krieviem, gan valdošajai elitei. Bet tā nav veselīga nacionālisma izpausme - kaut ko darīt tikai lai iespītētu krieviem un elitei. Veselīgs jeb pozitīvais nacionālisms balstās uz latvieša pašlepnumu - uz apziņu, ka tikai pats latvietis var būt Latvijas kungs. Uz šādu nacionālisma izpratni balstās "Visu Latvijai!" un Latviešu nacionālistu kluba ideoloģija, nevis uz kompleksainu iespītēšanu kādam. Latvietim "atbrīvošanas" diena ir 11. novembris - diena, kad latvieši no Rīgas padzina krievu-vācu (Bermonta-Golca) spēkus. 9. maijā, 13. oktobrī un arī 1. jūlijā viens okupants tikai nomainīja otru, un pašlepnam latvietim šajās dienās nav ko atzīmēt.
Turklāt jāņem vērā arī apstāklis, ka, neatkarīgi no rīkotāju patiesās motivācijas, kaut kā atzīmēšana 1. jūlijā neizbēgami tiks sasaistīta ar nacistu okupācijas slavināšanu. Šāda birka latviešu nacionālistiem nevar nest neko labu. Šāda birka var tikai bremzēt mūsu iespējas kaut ko reāli mainīt Latvijā latviešiem vēlamajā virzienā. Ir jāapzinās, ka 1. jūlijā rīkot gājienu par godu "Rīgas atbrīvošanai" nozīmē liet ūdeni uz mūsu ienaidnieku propagandas dzirnavām.
Es iestājos par latviešiem kā kungiem, nevis pazemīgiem "mazāk ļaunā" okupanta meklētājiem.
Jānis Iesalnieks
"Visu Latvijai!" valdes loceklis
P.S. No juridiskā viedokļa policijas rīcība šodien, aizturot pasākuma dalībniekus ar aizbildinājumu, ka nav ieradies pasākuma pieteicējs (jo pati policija viņu iepriekš aizturējusi), bija nelikumīga. Pēc pozitīva tiesas sprieduma tā dara tikai policejiskās valstīs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru