trešdiena, 2003. gada 19. novembris

» Valsts svētki vai kārtējais iemesls piedzerties

Nesen latviešu tautai bija tā laime svinēt savas valsts dibināšanas 85. gadadienu, bet kā tad mēs svinējām šos svētkus? Vienam palikusi atmiņā armijas parāde, citam Valsts prezidentes uzruna, citam svētku uguņošana, bet man diemžēl visspilgtāk atmiņā palikusi mūsu jauniešu attieksme pret šiem svētkiem. Palikusi atmiņā ne tajās gaišākajās krāsās!

Pēc viena no 18. novembra spilgtākajiem pasākumiem – Apvienības “Visu Latvijai!” rīkotā lāpu gājiena, mēs, bariņš patriotisku jauniešu, ar lielajiem Latvijas karogiem rokās devāmies skatīties svētku salūtu Daugavmalā. Nācām laicīgi, lai varētu ieņemt labākās vietas, jo ar mums bija arī 5. un 6. klašu skolnieki, kuriem, nākot vēlāk, lielajā ļaužu masā salūtu noskatīties būtu problēma. Drīz vien jau mums radās problēmas ar pienākušajiem, “mazliet” iereibušajiem krievu jauniešiem, kuri nepārtraukti grūstīja mazos bērnus un raustīja viņu turētos Latvijas karogus. Kad mēs aizrādījām, lai liek mierā mazos bērnus, sekoja vesela gūzma necenzētu vārdu krievu valodā, vērsti gan pret mums personīgi, gan pret visiem latviešiem un Latvijas valsti.

Ar to, protams, nevienu nepārsteigšu, jo līdzīgas situācijas droši vien būs pieredzējis ikviens no jums, ja vien kaut reizi būsit pabijuši ārpus Latvijas latviskajiem novadiem. Nevēlēdamies iesaistīties turpmākos konfliktos ar šīs “kultūrtautas” atvasēm, mēs bijām spiesti samierināties, kā visu salūta laiku šie iereibušie civilokupanti gānīja Latvijas valsti un karogus, kurus turējām. Lieki piebilst, ka šādos apstākļos, par kaut kādu svētku sajūtu runāt ir vienkārši smieklīgi!

Vai tiešām šādi mums būtu jājūtas savā valstī savas valsts neatkarības svētkos?
Vai tiešām mums arī turpmāk būs jāintegrē (vai jāintegrējas) šie civilokupanti, kas pat nespēj izrādīt kaut niecīgu cieņu pret valsti, kurā viņi dzīvo? Ja integrācijas ministrs Nils Muižnieks tiešām domā, ka spēs šos cilvēkus integrēt, padarīt lojālus Latvijas valstij, lai Dievs viņam stāv klāt šajā grūtajā, es pat teiktu – bezcerīgajā - darbā. Taču mani māc pamatotas šaubas par šī darba sekmīgas izdošanās iespējamību, ņemot vērā, ka tieši jaunākā civilokupantu paaudze ir tā, kas visnaidīgāk izturas pret visu latvisko.

Šajā situācijā es redzu tikai vienu izeju – tiem cittautiešiem, kas nejūtas piederīgi Latvijas valstij un netaisās akceptēt latviskas Latvijas ideju, ir jādodas prom no Latvijas, vislabāk uz savām mājām – mentālo dzimteni, kur viņi nebūs spiesti raudzīties uz Latvijas karogu, klausīties gansu valodā, kur viņi varēs spļaudīties un lamāties, cik tik sirds tīk! Tas būtu tikai humāni gan attiecībā pret viņiem, gan attiecībā pret mums, latviešiem!

Taču ne jau repatriācijas jautājumu apspriešana ir šī raksta temats, bet gan visu Latvijas jauniešu attieksme un uzvedība šajos latviešu tautai tik nozīmīgajos svētkos. Mani pilnīgi nepārsteidz lielākās daļas krievu jauniešu attieksme pret šiem svētkiem, galu galā tie nav viņu svētki – tie ir viņiem svešas, nicināmas valsts svētki, kurus viņi “svin” tikai bara instinkta vadīti, kārtējo reizi tukšojot sava nacionālā dzēriena, vodkas, pudeles.

Tāpēc parunāšu par mūsu pašu, latviešu, jauniešiem – ko tad viņiem nozīmē 18. novembris? Un es uzdrošinos apgalvot, ka lielākai daļai – NEKO! Ja nu vienīgi kārtējo reizi, kad var iztusēties un pielieties līdz nemaņai. Šajā ziņā viņi ir ļoti līdzīgi saviem krievu vienaudžiem, varētu teikt, ka viņi ir “veiksmīgi” integrējušies Rīgas jauniešu krieviskajā vidē – tāpat dzer, tāpat dauza pudeles, lamājas un spļaudās.

Taču nevarētu vainot tikai krievisko vidi vien – liela daļa vainas ir globalizācijas un kosmopolītisma izplatīšanās rezultātā radušajai cilvēka kā kulturālas un sabiedriskas būtnes degradācijai, kad individuālisms un pārprastas “cilvēktiesības” tiek sludinātas pāri visam, neņemot vērā ne tautas, ne citu sabiedrības locekļu intereses un tiesības. Tad nu šādi nedēļas nogales tusētāji ņēmās izrādīt savu “kultūras līmeni”, kad mēs ar Latvijas karogiem devāmies mājās no uguņošanas. Sajūta bija tāda it kā mēs būtu kaut kādi ekstrēmisti - gan krievu, gan latviešu jaunieši, slēpjot savus mazvērtības kompleksus, atklāti ņirgājās par tiem, kas augstu paceltu galvu spēj nest cauri Rīgas centram Latvijas karogus.

Vai tiešām savas valsts karoga nešana savas valsts svētkos ir kaut kāds ekstrēms, radikāls? Vai tiešām ārpus ASV savas valsts cienīšana ir radikālisms, 21. gadsimtā tas vairs nav stilīgi? Ja tā, tad mums ir atšķirīgas izpratnes par to, kas ir vērtība 21. gadsimtā, bet varbūt atšķirība ir vienkārši mūsu kultūras līmeņos? Varbūt kādam radies iespaids, ka esmu kaut kāds sagrabējis vecis, kas visās nelaimēs vaino “mūsdienu sabojāto jaunatni”, tomēr nē – es esmu tāds pats jaunietis par kuriem runāju, taču, iespējams, mazliet savādāks, nekā vairākums.

Iespējams, šis ir gadījums, kad “zivs pūst no abiem galiem” – tautai ieslīgstot materiālismā un individuālismā, bet valsts vadībai nespējot darīt neko, lai celtu ne tikai tautas materiālo, bet arī garīgo labklājību. Tikmēr, kamēr valsts liks šķēršļus jau tā vājajā patriotu darbībā, kamēr tā par savu prioritāti nenoteiks patriotiskas sabiedrības veidošanu, tā vienmēr cīnīsies ar korupciju, nevēlēšanos maksāt nodokļus, cilvēku neiecietību pret līdzcilvēkiem, smadzeņu aizplūšanu un citiem apstākļiem, kas ir tikai sekas patriotisma trūkumam sabiedrībā! Es aicinu valsts vadību nereducēt visu savu darbību tikai uz līšanu Eiropas Savienības institūciju priekšā, bet padomāt arī par valsts nākotni – patriotisku jaunatni, jo bez tās šai valstij nav nākotnes!