Pēc mana raksta "Veselīga nacionālisma robežas" publicēšanas 2007. gada 27. decembra "Latvijas Avīzes" numurā pašpasludinātais žurnālistikas korifejs Kārlis Streips laikraksta "Diena" interneta versijā www.vdiena.lv pārmeta, ka "Latvijas Avīze" pārāk daudz ļaujot izteikties partijas "Visu Latvijai!" pārstāvjiem. Pārmetumi gan ir stipri nevietā, jo, pirmkārt, rakstā partija "Visu Latvijai!" vispār netika pieminēta ne ar pušplēstu vārdu un, otrkārt, kas gan viņam ir devis tiesības noteikt, kuram ļaut publicēties "Latvijas Avīzē" un kuram ne? Vai viņš par kādu informācijas vārtsargu uzmeties? Turklāt tā pati "Diena" visai bieži publicē tai tīkamo partiju, ieskaitot "Saskaņas centra", pārstāvju viedokļus.
Ja viss notiktu pēc Kārļa Streipa prāta, tad nacionālu ideju paudējiem droši vien vispār tiktu liegtas jebkādas publicēšanās iespējas lielākajos plašsaziņas līdzekļos. Šajā ziņā Kārli gan varu iepriecināt – kā es, tā arī citi nacionāli domājoši cilvēki arī turpmāk rakstīsim par mums nozīmīgiem jautājumiem un vērtībām, kuras Kārlis un viņam līdzīgie tik ļoti gribētu iznīdēt. Tāpēc šoreiz mans raksts būs tieši par "argumentiem", kurus cīņā pret nacionālismu cenšas izmantot visbiežāk.
Jāvēršas ne pret vērtībām, bet gan pret to ekstrēmistiskām interpretācijām
Gan Eiropā, gan arī tepat Latvijā no kosmopolītiski domājošu cilvēku puses nereti izskan apgalvojumi, ka nacionālisms esot arhaisks, balstīts tikai uz primitīviem instinktiem un tādēļ 21. gadsimta pasaulē tam neesot vietas. No morālās puses šādi secinājumi tiek pamatoti ar to, ka nacionālisms pagātnē esot izraisījis tikai savstarpējas nesaskaņas, karus un humānas katastrofas, piemēram, nacistu režīma izpildījumā.
Protams, Hitlera vadītā Vācijas nacistu režīma noziegumi pret cilvēci un cilvēcību nav noliedzami. Tas, ko šis režīms pastrādāja pret ebrejiem, poļiem, baltkrieviem un daudzām citām tautām, ieskaitot latviešus, bija necilvēcība vispārākajā formā. Viens no nacisma ideoloģijas balstiem līdzās rasismam un sociālismam bija vācu nacionālisms hipertrofēti imperiālistiskā formā. Tomēr vai tā dēļ ir godīgi nacisma grēkus "piešūt" nacionālismam kopumā?
Ir skaidrs, ka jebkura galēji ekstrēmistiska ideoloģija, vai tas būtu nacisms, komunisms vai reliģiskais fundamentālisms, pagātnē ir radījusi neizmērojamas ciešanas miljoniem cilvēku. Arī latvieši ir pamatīgi cietuši no visiem trim minētajiem ekstrēmisma veidiem – no komunisma un nacisma 20. gadsimtā, no reliģiskā fundamentālisma dabūja ciest latviešu senči krustnešu pastrādāto zvērību veidā 13. gadsimtā. Par spīti tam, neviens saprātīgs cilvēks taču neapgalvos, ka šie pagātnes ekstrēmie piemēri der kā arguments, lai universāli noliegtu nacionālās, sociālās solidaritātes vai reliģiskās jūtas un vērtības kā tādas? Un tomēr to apgalvo, vismaz attiecībā pret nacionālajām.
Mūsdienās ir ne mazums it kā izglītotu cilvēku, kuri, izmantojot imperiālistiska nacionālisma, rasisma un sociālisma sintēzes – nacisma – noziegumus kā argumentu, vēršas pret nacionālismu, nacionālajām jūtām un vērtībām kopumā, lai gan saprātīgi un objektīvi būtu cīnīties pret galēji ekstrēmistiskām vērtību interpretācijām, nevis pret noteiktām vērtībām kā tādām.
Mūsu nacionālisms nekad nav bijis agresīvs
Ja jau kāds nacionālismam piedēvē pagātnes humāno katastrofu izraisīšanu, tad būtu lietderīgi uzdot jautājumu – pie kādām "katastrofām" ir novedis latviešu nacionālisms? Vai varbūt lietuviešu, igauņu, norvēģu, somu, čehu, slovēņu? Varu atbildēt – latviešu nacionālisms ir novedis pie Latvijas neatkarības izcīnīšanas 1918. – 1920. gadā un tās atjaunošanas PSRS sabrukuma laikā. Jā, dažam labam, piemēram, vietējo krievu avīžu skribentam Aleksandram Giļmanam, tā noteikti bija katastrofa, taču latviešu tautai šie notikumi bija brīvības ilgu piepildījums, kad latviešiem izdevās sasniegt gadsimtiem loloto sapni – pašiem savu valsti. Vai bez latviešu nacionālisma idejām šie panākumi būtu bijuši iespējami?
Tieši nacionālāk noskaņotie latvieši 1917. – 1918. gadā (un pat agrāk) pieprasīja neatkarīgas Latvijas valsts izveidošanu, noraidot ideju par "brīvu Latviju brīvā Krievijā". Kas zina, vai bez šāda konsekventa uzstādījuma latvieši kā tauta šodien vēl eksistētu. Ar latviešu autonomiju Krievijas sastāvā mēs šobrīd, visticamāk, atrastos tādā situācijā kā Krievijas karēļi – pārkrievoti un asimilēti līdz pēdējam. Taču tā nenotika... un tieši pateicoties latviešu nacionālajām jūtām – ilgām pēc savas neatkarīgas valsts –, kā arī spējai šīs jūtas piepildīt bruņotā cīņā par Latvijas neatkarību.
Vai latviešu nacionālisms jelkad ir bijis agresīvs, ekspansīvs? Šaubos, vai kāds varētu dot pārliecinošu piemēru. Vēlreiz jāuzsver, ka nav runa par atsevišķu galējo ekstrēmistu izlēcieniem (tādi ir katras vērtību sistēmas spektrā), bet gan par nacionālismu vidusmēra nacionāli noskaņota latvieša izpratnē. Latviešiem kā skaitliski nelielai, ziemeļnieciskas dabas tautai ir raksturīgs miermīlīgs pašaizsardzības nacionālisms bez pārspīlējumiem un galējībām. Līdzīgi var teikt par jebkuras skaitliski mazas tautas nacionālismu.
Nacionālisms – svarīgākais tautas pašaizsardzības mehānisms
Mazas tautas nacionālisma galvenās rūpes ir tautas neatkarības, kultūras, valodas un identitātes nosargāšana. Liela tauta vismaz kādu laiku var atļauties neuztraukties par kosmopolītisma tendencēm tautiešu vidū, bet mazai tautai nacionālisma trūkums draud ar iznīkšanu dažu paaudžu laikā, it sevišķi, ja tās apdzīvotā teritorija atrodas lielo tautu interešu sfēru sadursmes zonā, kā tas bijis arī mums, latviešiem, atrodoties starp krievu, vāciešu un senākos laikos arī zviedru un poļu dzirnakmeņiem. Ja tautu salīdzinātu ar cilvēka organismu, tad nacionālisms ir kā tautas imūnsistēma – tas norāda uz procesiem, kas potenciāli var kaitēt tautas organisma veselībai un eksistencei. Ja šī imūnsistēma ir novājināta, tautas organisms novārgst un agri vai vēlu mirst.
Mazliet citādi ir ar skaitliski lielo tautu nacionālismu. Blakus veselīgām rūpēm tur ir arī neveselīgas. Vēstures piemēri rāda, ka lielajām tautām nacionālisms nereti pieņem ekspansīvu, agresīvu un imperiālistisku formu. Jo lielāka ir kāda tauta, jo lielākas ir tās ambīcijas saimniekot ne tikai savā vēsturiski apdzīvotajā teritorijā, bet paplašināt savu ietekmi arī uz citu tautu rēķina.
Tā ir darījuši krievi, vācieši, angļi, franči, japāņi, ķīnieši, spāņi un daudzas citas lielās tautas. Lūk, ar šādu – imperiālistisku – nacionālisma izpausmes formu pasaulei vajadzētu cīnīties, nevis censties nojaukt mazo tautu svarīgāko pašaizsardzības mehānismu – nacionālismu.
Faktiski visi argumenti, kas tiek izmantoti pret nacionālismu, ir cēlušies no saskarsmes ar lielo tautu nacionālisma neveselīgākajām formām. Tieši agresīvs imperiālisms ir bijusi tā vēstures mācība, kuru cilvēce vairs negrib piedzīvot. Bet tieši mazās tautas ir bijušas tās, kas no šī lielo tautu imperiālisma ir cietušas vissmagāk. Tāpēc ir negodīgi likt tām ciest vēlreiz – šoreiz vēršoties pret to nacionālismu un tādējādi atņemot iespējas uz eksistenci nākotnē. Vai nav ciniski – vispirms lielās tautas ar savu mežonīgo izturēšanos pret mazākajiem brāļiem aptraipa nacionālisma vārdu, bet pēc tam rada mācības, kas šiem pašiem cietējiem liek aizmirst visu nacionālo? Tas ir dubults genocīds!
Kad tautas pašaizsardzības mehānisms tiek sagrauts...
Kā tad notiek vēršanās pret nacionālo? Ļoti vienkārši – sludinot, ka jebkurai pasaules zemei pēkšņi jākļūst "multikulturālai", un vēršoties pret ikvienu, kurš šādu vīziju nepieņem. Bet kā var pieņemt vīziju, kuras manai tautai sola tikai lēnu iznīcību? Kā var pieņemt vīziju, kura liek nojaukt barjeras, kas latviešus vēl saturējušas kopā, neļaujot tiem izšķīst plašajā pasaulē? Pēkšņi Latvijai vairs nav jābūt latviskai, bet gan "multikulturālai", pēkšņi nacionālās identitātes sargāšana un patriotisma izpausmes, kas vēl atmodas laikā bija pašsaprotamas, ir kļuvušas par "radikālismu". Kāpēc? Kāpēc mērķis, par kuru latviešu strēlnieki un leģionāri lēja savas asinis, par kuru cīnījāmies vēl atmodas gados – Latvija kā neatkarīga valsts, kurā saimnieks ir latvietis –, pēkšņi ir kļuvis par kaut ko noziedzīgu?
Atbilde patiesībā ir ļoti vienkārša – tāpēc, ka šobrīd spēles noteikumus Latvijā nosaka cilvēki, kuriem šāda mērķa nekad nav bijis. Tie ir cilvēki, kuri atmodas gados labākajā gadījumā atbalstīja "plašāku Latvijas autonomiju PSRS sastāvā" un kuriem jebkas nacionāls ir kā dadzis acīs, kā atkāpe no viņu sirdīm tik tuvajiem komunisma "brālības" lozungiem. Kādreiz šī "brālība" nozīmēja "padomju tautas" veidošanu rusifikācijas ceļā, bet tagad tā nozīmē "pasaules pilsoņu" veidošanu multikulturālisma ceļā.
Pārliecināti "komunistiskā internacionālisma" sludinātāji padomju gados nu kļuvuši par tikpat kvēliem tā sugas brāļa – kosmopolītiskā internacionālisma – sludinātājiem mūsdienu Latvijā. Turklāt, kā toreiz, tā arī tagad viņi ieņem ietekmīgus amatus un ietekmē Latvijas sabiedrības attīstību.
Par "attīstību" gan grūti to nosaukt. Kā komunisti agrāk, tā kosmopolīti šodien latviešiem faktiski piedāvā tikai vienu alternatīvu – pašnāvību. Pārējās alternatīvas, kurās latviešiem būtu tiesības saglabāt savu unikālo identitāti, savu latviskumu, tiek pasludinātas par vecmodīgām un atmetamām. Nacionāla valsts – tas esot anahronisms. Šādam noliegumam gribētos likt pretī jautājumu: kā cita, ja ne nacionālas latviešu valsts dēļ mans vecvectēvs cīnījās brīvības cīņās, mans vectēvs – leģionā un mans tēvs – uz barikādēm? Vai viņi cīnījās par Latviju kā ģeogrāfiskas vietas apzīmējumu, kas kalpo kā iebraucamā vieta visiem pasaules klaidoņiem? Bet tieši tādu "nākotni" mums cenšas piedāvāt. Jautājums – vai mēs to pieņemsim?
raksts publicēts laikraksta "Latvijas Avīze" 2008.01.30. numurā (6.lpp.)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru