4.februāra vakarā LTV raidījuma „100.pants” tiešraidē divi no pērnrudens „lietussargu revolūcijas” līderiem – Ģirts Valdis Kristovskis un Sandra Kalniete pieteica jaunas „nacionāli konservatīvas” partijas veidošanu. Pašreizējais noskaņojums Latvijas sabiedrībā liecina, ka daudzi latvieši, kuriem ir tuvas nacionālās un konservatīvās vērtības, saista lielas cerības ar šo jaunveidojamo politisko spēku, cerot, ka tas ne vien aizstāvēs tiesiskumu, bet varētu ap sevi konsolidēt, ja ne visus, tad vismaz lielāko daļu, nacionāli konservatīvo politiķu, kas līdz šim bijuši izkaisīti pa vairākām partijām. Līdz ar to beidzot tiktu novērsta nacionālo politisko spēku sadrumstalotība un savstarpējā konkurence, tādējādi nacionāli konservatīvajam vēlētājam izvēli vēlēšanās darot daudz skaidrāku. Turklāt šāds vienots spēks varētu daudz efektīvāk aizstāvēt nacionālas Latvijas mērķi. ... Vismaz tādas ir cerības.
Jaunās partijas politiskais uzstādījums – „demokrātiska, patriotiska un novados sakņota nacionāli konservatīva partija” – liek domāt, ka minētajām cerībām varētu būt pamats. Cerību pamatotību it kā apstiprina arī apstāklis, ka jauno partiju dibinās ne tikai Ģirts Valdis Kristovskis, bet tai, iespējams, varētu pievienoties arī daudzi citi politiķi, par kuru nacionālo stāju nav šaubu – Anna Seile, Gunārs Laicāns, Inese Vaidere, Kārlis Šadurskis, Ilma Čepāne un varbūt pat Visvaldis Lācis.
Un tomēr, par spīti it kā labvēlīgajai kombinācijai, blakus cerībām pastāv arī pamatotas šaubas. – Ja tiek veidota „nacionāli konservatīva” partija, tad kāpēc viena no tās līderēm ir Sandra Kalniete, kuru par „nacionāli konservatīvu” nu gluži nevarētu nosaukt? Līdzšinējā Sandras Kalnietes darbība un izteikumi drīzāk liecina par kosmopolītiskam liberālismam tuvu pārliecību. Jau Atmodas gados Tautas frontē Sandra Kalniete bija viena no aktīvākajām nacionālistisko tendenču apkarotājām, kas centās novērst LNNK un Pilsoņu kongresa stingri nacionālās pozīcijas ietekmi uz Tautas frontes un vēlāk Augstākās padomes lēmumiem. Galu galā Tautas fronte tika ievirzīta samērā liberālās un konformistiskās sliedēs, par ko mēs varam pateikt „paldies” arī Sandrai Kalnietei.
Nešaubos, ka arī Kalniete, iespējams, ir Latvijas patriote, taču tādā gadījumā tas ir pilsoniskais patriotisms, kas ir stipri atšķirīgs no nacionālistiem raksturīgā etniskā patriotisma. Ja pilsoniskais patriotisms uzsver „pilsoņu kopuma” suverenitāti, tad etniskais patriotisms – tautas suverenitāti. Latvijas gadījumā tas nozīmē izšķiršanos starp Latviju kā „multikulturālu” valsti un Latviju kā latviešu valsti. Vai kādam ir šaubas, kuru no šiem modeļiem vajadzētu aizstāvēt „nacionāli konservatīvai” partijai?
Ja patiešām tiek dibināta „nacionāli konservatīva” partija, tad kā tas saskan ar 6.februāra LTV diskusiju raidījuma „Kas notiek Latvijā?” laikā Sandras Kalnietes teikto, ka jaunā partija „nebūšot nacionālisma sargsuns”? Vēl jo vairāk – kāpēc par vienu no jaunās partijas „advokātiem” ir uzmeties laikraksts „Diena”, kas taču jau vismaz 10 gadus ir viens no sparīgākajiem kosmopolītiska liberālisma propagandētājiem un nacionālisma un tradicionālo vērtību apkarotājiem? Kāpēc par jaunās „nacionāli konservatīvās” partijas kvēlu „fanu” ir kļuvis liberālais žurnālists Kārlis Streips, kurš no nacionālisma un tradicionālajām vērtībām vairās kā velns no krusta (skatīt K.Streipa 2008.gada 5.februāra rakstu „Par Sandru Kalnieti, Ģirtu Kristovski un lielām cerībām” laikraksta „Diena” interneta versijā www.vdiena.lv)?
Visi šie apstākļi liek uzdot jautājumu – vai jaunā „nacionāli konservatīvā” partija patiešām būs „nacionāli konservatīva” partija ne tikai pēc izkārtnes, bet arī pēc būtības? Šī neziņa ir arī iemesls tam, ka daudzi patiesi nacionāli noskaņotie tēvzemieši nemaz tik strauji vēl nesteidz oficiāli atstāt TB/LNNK un pievienoties Kristovska – Kalnietes partijas veidotājiem. Arī šobrīd ārpus partijām esošais Saeimas deputāts Visvaldis Lācis, kas ir daudzu latviešu nacionālistu autoritāte, paziņojis, ka iesaistīsies kādā jaunā partijā tikai tad, ja „tai būs īsti nacionāla programma valodas, pilsonības, izglītības, imigrācijas un cilvēktiesību jautājumos.” Līdzīga pozīcija ir arī šobrīd otrai spēcīgākajai latviešu nacionālistu partijai „Visu Latvijai!”, kura Kristovska veidotajā partijā iesaistītos tikai tad, ja būtu pilnīgi skaidrs, ka veidojas patiesi „nacionāli konservatīva” partija nevis ideoloģisks „rosols” ar „nacionāli konservatīvas” partijas birku.
Ja jaunajai partijai būs skaidri nacionāla ideoloģija un, galvenais, tā izpaudīsies arī darbībā, varētu kaut kā vēl pārdzīvot vienas liberālās Kalnietes dalību jaunajā partijā, bet, ja nebūs pat tā, tad uz ilgi gaidīto nacionālo spēku konsolidāciju velti cerēt. Tad jaunā partija tikai vēl vairāk sašķels nacionāli noskaņoto elektorātu, kas spēlēs par labu tikai un vienīgi latviskas Latvijas ienaidniekiem. Bet varbūt tāds arī ir mērķis? ... Ceru, ka šajā ziņā kļūdos, jo tas patiešām būtu nepatīkami.
raksts publicēts "Latvijas Avīzes" 2008.02.14. numurā (32.lpp)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru