Es, tāpat kā manis pārstāvētā partija „Visu Latvijai!”, vienmēr esmu stingri iestājies pret Latvijas suverenitātes ierobežošanu un centieniem Eiropas Savienību izveidot par federālu valstisku veidojumu. No šādas pozīcijas izriet arī mana attieksme pret Lisabonas līgumu.
Manuprāt, Lisabonas līgums ir nopietns solis uz priekšu Eiropas Savienības federalizācijas virzienā. Tas, Eiropas Savienības institucionālās un funkcionālās sistēmas sakārtošanas vārdā, ierobežo dalībvalstu suverenitāti vēl lielākā mērā, nekā to jau dara spēkā esošie Eiropas Savienības pamatlīgumi. Kādas tad ir manas būtiskākās iebildes pret Lisabonas līgumu?
1. Eiropas Savienībai tiek piešķirts juridiskas personas statuss (tā kļūst par starptautisko tiesību subjektu), kas nozīmē vēl vienu soli tuvāk Eiropas Savienības kā federālas lielvalsts izveidošanai.
2. Uz dalībvalstu kompetences jomu rēķina tiek palielināts Eiropas Savienības kompetences jomu un dalīto kompetences jomu skaits (kopumā 68 kompetences jomas). Jāpiezīmē, ka „dalītā kompetence” pēc būtības nozīmē „kas pirmais brauc, pirmais maļ”, t.i. – ja Eiropas Savienība kādā „dalītās kompetences” jomā kādu jautājumu ir noregulējusi, tad dalībvalsts šajā jautājumā vairs nevar iejaukties ar savādāku regulējumu. Vairākas Eiropas Savienības dalībvalstis, ratificējot Lisabonas līgumu, ir pievienojušas tam deklarācijas, atsevišķās jomās (visbiežāk attiecībā uz patvēruma, vīzu un imigrācijas politiku) izslēdzot Eiropas Savienības kompetenci savas valsts teritorijā. Latvijas parlamentārieši, kas allaž izcēlušies ar Briseles prasību un ieteikumu pārcentīgu pildīšanu, protams, šādu deklarāciju, ratificējot Lisabonas līgumu, nav pievienojuši.
3. Ja šobrīd katrai dalībvalstij Eiropas Komisijā ir savs komisārs, tad, saskaņā ar Lisabonas līgumu, Latvijai savs komisārs būs tikai 2 no 3 Eiropas Komisijas sasaukuma termiņiem. Tas nozīmē, ka 15 gados Latvija bez sava komisāra būs 5 gadus. Turklāt tiek nostiprināts jau iedibinātais princips, ka komisārs pēc būtības nav savas valsts pārstāvis. .. vēl viens solis tuvāk Eiropas Savienības federācijai.
4. Eiropas Padome (noteicošā Eiropas Savienības likumdošanas institūcija) turpmāk savus lēmumus pieņems ar kvalificēto balsu vairākumu. Dalībvalstīm vairs nebūs veto tiesības, kas nozīmē, ka Latvijai saistoši lēmumi varēs tikt pieņemti bez Latvijas pārstāvju/pilsoņu akcepta.
5. Šobrīd Eiropadomes priekšsēdētājs rotē ik pa 6 mēnešiem un ir prezidējošās valsts/valdības vadītājs, bet pēc Lisabonas līguma tas būs uz 2,5 gadiem ievēlēts patstāvīgs vadītājs. Līdz ar to mazajām valstīm būs mazas izredzes uz šo kandidatūru. Vara vēl vairāk koncentrēsies Briselē.
6. Tiek izveidots Eiropas Savienības ārlietu ministra postenis un stingrāk tiek regulēta Eiropas Savienības kopējā ārpolitika un drošības politika – līdz ar to Eiropas Savienība iegūst vēl vienu valstīm raksturīgu funkciju, kas samazinās dalībvalstu rīcības brīvību ārlietu jomā.
Šie ir tikai daži no argumentiem pret Lisabonas līgumu, taču nu par pašu galveno – referenduma rīkošanas nepieciešamību:
Lisabonas līgums par aptuveni 94 procentiem ir Francijā un Nīderlandē noraidītās Eiropas Savienības Konstitūcijas kopija. Mēs uzskatām, ka Lisabonas līgums pēc būtības ir Eiropas elites mēģinājums „pa sētas durvīm” apiet franču un holandiešu izteikto noraidījumu Eiropas Savienības turpmākai federalizācijai. Šo viedokli apstiprina fakts, ka, neskatoties uz to, ka pirms gada arī īri referendumā noraidīja Lisabonas līgumu, Eiropas elite meklē ceļus, kā apiet šo īru tautas lēmumu. Īrijā drīzumā tiks rīkots vēl viens referendums par Lisabonas līgumu un Eiropas elite neliksies mierā tikmēr, kamēr neiegūs no tautas „pareizo lēmumu”. Ja tauta to nepieņems, tad tiks meklēti ceļi, kā iztikt bez tautas akcepta. Uzskata, ka jau šī nedemokrātiskā attieksme vien nopietni diskreditē Lisabonas līgumu un to virzošo Eiropas eliti, kurai līdzi „dzied” arī Latvijas elite.
Latvijā Lisabonas līguma ratifikācija notika ne mazāk ciniski. LR Satversmes 68.panta pēdējā teikumā ir noteikts: „Ja to pieprasa vismaz puse Saeimas locekļu, būtiskas izmaiņas nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā izlemjamas tautas nobalsošanā.” Būtu grūti apgalvot, ka Lisabonas līgums būtiski nemaina nosacījumos par Latvijas dalību Eiropas Savienībā. Dažas būtiskās izmaiņas jau tika uzskaitītas. Taču lemšana par to atbilstoši Satversmei ir atstāta Saeimas rokās, līdz ar to Satversmes tiesai, skatot lietu par Lisabonas līgumu, neatlika nekas cits kā konstatēt, ka ratifikācijas procedūra nav bijusi pretrunā Satversmei, jo puse Saeimas locekļu tik tiešām nepieprasīja referenduma rīkošanu.
Te nedaudz jāaplūko veids, kādā Lisabonas līgums tika ratificēts LR Saeimā. Ratifikācijas likums tika pieņemts padsmit minūšu laikā, īsajās debatēs aprobežojoties vien ar dažām Lisabonas līgumu slavinošām klišejām, bet līguma radītās izmaiņas, kas vistiešākajā veidā skar Latvijas suverenitātes jautājumus, pēc būtības nemaz neaplūkojot. Lisabonas līguma ratifikācijas process bija spilgts piemērs Saeimas „balsojamās mašīnas” darbībai. Vienīgais (!) Saeimas deputāts, kas iestājās pret Lisabonas līgumu un par referenduma rīkošanu, bija „Visu Latvijai!” Eiropas Parlamenta deputāta kandidāts Visvaldis Lācis, kurš pēc tam vēl saņēma nievājošus apvainojumus no Tautas partijas deputātes Antas Rugātes puses. Te jāsaka liels kauns arī visiem tagadējiem Latvijas eiroparlamentāriešiem – neviens no viņiem (!) necentās uzsākt Latvijas sabiedrībā diskusiju par Lisabonas līgumu, aprobežojoties vien ar to, ka „vajag”. Šādi, lūk, Latvijas pilsoņiem tika atņemtas iespējas plaši izdebatēt Lisabonas līguma plusus un mīnusus.
Ņemot vērā šos apstākļus, manuprāt, nav nozīmes tam, ka Lisabonas līgumā tiek palielināta Eiropas Parlamenta un nacionālo parlamentu loma. Gan Eiropas, gan Latvijas valdošā elite jau tāpat „rullēs tālāk”, pēc iespējas mazāk iesaistot pilsoņus būtisko lēmumu pieņemšanā. Varu atklāti pateikt – ja Latvijas pārstāvji (gan Saeimā, gan Eiropas Parlamentā) rīkojas tā, kā tas noticis līdz šim – tad viņi nepelna ne manu, ne Latvijas pilsoņu uzticību, jo, vismaz kas attiecas uz Eiropas Savienības reformām, šie mūsu „pārstāvji” ir darījuši visu, lai tautas viedoklī nāktos ieklausīties pēc iespējas mazāk. Manis pārstāvētā partija „Visu Latvijai!” kandidē Eiropas Parlamenta vēlēšanās, lai šo stāvokli mainītu. Tauta IR jāiesaista diskusijās un tās viedoklis IR jāņem vērā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru