piektdiena, 2007. gada 30. novembris

» Abrene ir sena latgaļu zeme, nevis „jauniegūta teritorija”!

29.novembrī Satversmes tiesa pasludināja spriedumu Latvijas – Krievijas robežlīguma lietā, kurā atzina, ka robežlīgums un vairāki likumi, kas saistīti ar šo robežlīgumu, nepārkāpj Satversmes 3.pantu, kurā noteikts, ka „Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale.”

Analizējot minētā sprieduma juridisko argumentu ķēdi, noprotams, ka viens no šāda gala slēdziena nozīmīgākajiem balstiem bijis tiesas secinājums, ka „Abrenes apvidus uzskatāms par jauniegūtu teritoriju, ko Latvija pievienoja savai teritorijai pēc Miera līguma spēkā stāšanās.” (sprieduma 53.punkta pēdējais teikums) Uzskatu, ka šāds secinājums ir vēsturiski un juridiski neprecīzs. Bet bez šī secinājuma nopietni sašķobās tiesas argumentācija, ka noslēgtais robežlīgums nepārkāpj Satversmes 3.pantu.

Pati tiesa savā spriedumā norāda uz to, ka „Abrenes apvidus ir bijis senlatviešu Atzeles (Adzeles, Adeles) zemes sastāvdaļa” (sprieduma 47.punkta pirmais teikums), taču vēlākajā argumentācijā, manuprāt, pārāk lielu „juridisko svaru” piešķīrusi apstāklim, ka Abrenes apvidus iekļauts Krievijas sastāvā dažus gadsimtus ātrāk nekā pārējā Latvija un daudz spēcīgāk bijis pakļauts pārkrievošanas politikai. Tas, ka Abrene zem krievu okupācijas smakusi ilgāk nekā pārējā Latvija un rezultātā tikusi gandrīz pilnībā pārkrievota, nevar kalpot kā arguments Abrenes apvidus atzīšanai par „jauniegūtu teritoriju”. Tā ir un paliek latviešu zeme, kuru Latvijas armija 1920.gada janvārī atbrīvoja no gadsimtiem ilgās krievu okupācijas.

Arī tas, ka laikā, kad veidojās Latvijas valsts, Abrenes apvidus neietilpa Vitebskas guberņas Daugavpils, Rēzeknes vai Ludzas apriņķos, nevar kalpot kā arguments šāda secinājuma izdarīšanai. Ja mēs sekotu šādai loģikai, tad par „jauniegūtām teritorijām” būtu jāatzīst arī Ukru, Brunavas, Aknīstes, Piedrujas, Indras, Robežnieku un Pededzes pagasti (kā arī vairākas mazākas tagadējās Latvijas teritorijas daļas), kuri šajā laikā neietilpa ne Kurzemes, ne Vidzemes, ne Vitebskas guberņās un kurus Latvija ieguva tikai pēc robežlīgumu noslēgšanas attiecīgi ar Lietuvu, Poliju un Krieviju. Vai Satversmes tiesa uzskata, ka arī šīs teritorijas neietilpst Satversmes 3.panta tvērumā un Saeima tās kurā katrā brīdī pēc patikas var izdāļāt jebkurai kaimiņvalstij?

Pat gadījumā, ja par „jauniegūtajām teritorijām” nodēvētu tikai tās teritorijas, kuras 1920.gadā Latvija ieguva pārsniedzot tobrīd latviešu apdzīvoto areālu (šādu secinājumu var izdarīt no sprieduma argumentācijas), mums būtu jāatzīst, ka Saeima bez tautas ziņas ir tiesīga atdot ne tikai jau atdoto Abrenes apvidu, bet klāt arī lielāko daļu tagadējā Pededzes pagasta, kas 1920.gadā nebūt nebija latviešu apdzīvots (arī vēl šobrīd vairums Pededzes pagasta iedzīvotāju ir krievi).

Pat tad, ja mēs piekristu Satversmes tiesai par Abrenes apvidu kā „jauniegūtu teritoriju”, tad tomēr tiesas neatbildēts paliek vēl viens jautājums – Punduru dzelzceļa stacija, kura Latvijas teritorijā bija vēl līdz pat 1992.gadam, kad tā vieglprātīgi tika atdota Krievijai. Kādas bija Saeimas tiesības līdz ar jauno robežlīgumu atdot vēl šo Latvijas teritorijas daļu? Ja Satversmes tiesa savos argumentos būtu konsekventa, tad vismaz jautājumā par Punduru dzelzceļa stacijas atdošanu tai būtu jānorāda pretruna ar Satversmes 3.pantu. Bet tiesa šo jautājumu vispār neaplūko, acīmredzami saprazdama, ka tas absolūti neiekļaujas tās veidotajā „jauniegūtās teritorijas” juridiskajā shēmā.

Jāsecina, ka pat šis apjomīgais Satversmes tiesas spriedums ir pilns ar „baltajiem plankumiem” un pilnvērtīgas juridiskās argumentācijas trūkumiem. Taču otras iespējas izlabot pieļautās kļūdas vairs nebūs – pēc šī sprieduma Latvijai vairs nav nekādu juridisku iespēju atgūt savu zaudēto zemi. Atliek vien cerēt uz Krievijas sabrukumu kaut kad nākotnē, kad latviešiem atkal rastos izdevība atgūt savas sentēvu zemes ... galu galā 1920.gadā tas izdevās, kāpēc lai neizdotos tuvākā vai tālākā nākotnē? Viens gan ir skaidrs – neviens līgums nav „uz mūžīgiem laikiem”!

Raksts publicēts portālā Apollo

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru